Uz īsu brīdi es zaudēju jebkādu mājienu uz gravitāciju vai skābekli. Rodas iespaids, ka es atrodos kosmosā, un es varu apzvērēt, ka tas nav tik forši kā izklausās. Kuņģis skaidri dod zināt, ka ilgi to necietīs, un arī pārējie orgāni korī piebalso. Ik katra maliņa kliedz pēc svaiga gaisa malka. Par laimi, vai, drīzāk, nelaimi, tas turpinās vien mazmazītiņu laika sprīdi. Gravitāciju man atgriež, taču, kā saka, visu labo pa bišķiņam, tādēļ skābeklis tik un tā paliek deficītā.
Es sāku grimt. Vēss ūdens negaidīti apņem visu ķermeni un laupa jebkādu saprašanu par notiekošo. Smadzenes apjēdz atrašanos vietu vien tad, kad es jau paspēju veltīgi pamēģināt ievilkt plaušās gaisu un zaudēju, saņemot kodīgu sālsūdeni. Es tik tiešām esmu ūdenī! Instinkti ātri vien pielāgojas atrašānās vietas maiņai, un es ņemos peldēt uz augšu, lai arī spēki ir nelaikā pametuši mani un katra kustība prasa piepūli, kura var līdzināties mašīnas cilāšanai.
Pēc pāris šķietami mūžīgiem mirkļiem man izdodas izlauzties cauri ūdens vārtiem un kāri ieelpot tik ļoti trūkstošo skābekli. Sajūtas ir tādas, it kā es būtu piedzimusi no jauna – gaiss liekas vēl nepieredzēti gards. Es to ieelpoju tik lielās devās, ka plaušas sāk protestēt, bet man ir vienalga. ESMU DZĪVA!
Vienīgais, kas šo mirkli izbojā, ir sāļais ūdens, kurš vēlas izēst manas iekšas, un apjausma, ka atrodos kaut kur nekurienes vidū.
Vien mazliet vēlāk par mani pašu no zemūdens valstības parādās Dominiks un ņemas skaļi elsot. Es neesmu redzējusi sevi spogulī, taču varu nojaust, ka izskatos labāk par skolotāju (viņš gan noteikti sāktu par to strīdēties, ja būtu uz to spējīgs). Viņa acis ir pusatvērtas, it kā plakstiņu noturēšana vaļā būtu pārāk spēkietilpīgs process. Rokām stingri pieguļ plānā krekla piedurktnes, taču, neskatoties uz šķietami spēcīgi veidotajiem muskuļiem, tās tik tikko spēj noturēt vīrieti virs ūdens. Īsāk sakot, viņš izskatās pēc cilvēka/maga, kurš ir soļa attālumā no ģībšanas.
- Ga... – Mags nomurmina, taču balss aizlūzt. Šī iemesla dēļ, viņš vienkārši viegli pamāj ar galvu kaut kur man aiz muguras. Pagriezusies es ieraugu... savu virtuves galdu netraucēti peldam pa ūdens virsmu. Ko tas te ir aizmirsis? Ko ES šeit esmu aizmirsusi?
Lai nu kā, galds neizskatās pēc pietiekami droša transporta līdzekļa, lai varētu uz tā vienkārši uzsēsties un aizpeldēt prom, taču atbalstu tas var sniegt. Skaidri redzēdama, ka Dominiks šobrīd pat sevi pakustināt nevar, nerunājot jau par galdu, es aizpeldu pie savas virtuves mēbeles un dabūju to tuvāk vīrietim, kurš pateicīgi uzveļ tai daļu sava svara. Pār viņa lūpām joprojām nāk smagi elpas vilcieni. Daļu asiņu no cīniņa ir nomazgājis ūdens, taču tas nenozīmē, ka to vietā nenāk jaunas.
- Kur mēs esam? – Es jautāju, beidzot nopētīdama apkārtni.
Oj, oj, oj... Šis nesola neko labu.
Mēs atrodamies diezgan patālu no krasta, taču es to atpazīstu tik tikko ieraugu. Tālumā rēgojas stāvs, smilšains paugurs ar retiem ērkšķu krūmiem uz tā, pašā virsotnē ir kārtīga kaktusu audze. Nav svarīgi, ka neesmu biju šajā vietā jau 7 gadus. Atmiņas ir dzīvas, tās atgādina man par bērnību un šeit pavadītajām dienām visas vasaras garumā. Oktobrī ūdens ir mazliet vēsāks, taču tas joprojām ir silts un patīkams, tāpat kā bērnu dienās (noignorēsim to faktu, ka es tajā gandrīz nomiru).
Kā tas ir iespējams!? Mana apziņa nespēj izsekot notikušajam, tā nespēj tam noticēt. Minūti atpakaļ es biju savā mājā, gulēju zem virtuves galda un lūdzos, lai šī diena nav mana pēdējā, un tagad...
- Mmm... Dominik? – Nedroši uzrunāju vīrieti. Pat atbildi es saņemu vien klusu rūcienu. Laikam jau tā ir zīme, lai runāju.
– Man šķiet, ka mēs esam iepeldējuši... Izraēlā. -