Pēdējo reizi pārbaudījusi visus sociālos tīklus, es pieslēdzu telefonu lādētājam un iekrītu gultā, ļaujot tikai vienai kājai parādīties no segas slēpņa. Šodien ir viena no tām nesaprotamajām naktīm, kad tu nespēj saprast – ir auksts vai karsts. Tā ķermeņa daļa, kas atrodas zem segas, liekas pārlieku pārkarsusi, bet kāja, savukārt, ir vēsa un esmu visai droša, ka pēc pāris minūtēm tā jau sāks salt. Mazliet par vēlu es iedomājos, ka vajadzēja vienkārši uzvilkt garo pidžamu un gulēt bez segas, nevis vilkt īsus šortiņus, kreklu un pēc tam brīnīties.
Lai nu kā, šīs problēmas ar apkārtējo temperatūru neļauj man acumirklī aizmigt, kā tas pēdējā laikā bija itin bieži gadījies. Aizvērusi acis, es pārskatu pēdējās trīs nedēļas it kā tās būtu ierakstītas kādā senatnīgā video kasetē, un tagad es vien tītu ierakstu uz pašu sākumu.
Trīs nedēļas. Tieši tik ir pagājis kopš pirmā sestdienas treniņa manā virtuvē, kad es izkausēju sveci savās rokās. Jau todien man likās, ka Dominiks ir... neapmierināts ar manu rezultātu, taču šobrīd es varu droši apgalvot, ka toreiz vīrietis piedzīvoja savus labākos laikus. Tagad viņa oma ir krietni sliktāka. Trīs nedēļas ir nesušas... neko. Maģija ir iestrēgusi iepriekšējā līmenī, es joprojām to nekontrolēju, es joprojām nevaru izpildīt pat elementārāko triku ar sveci. Vēl jo vairāk, tā ir pilnībā mana vaina. Dominiks dara visu, kas ir viņa spēkos. Šajā laika posmā viņš sniedza man tādu informācijas apjomu, ka visai dzīvei pietiktu. Vīrietis stāstīja par jauno magu apmācību dažādos klanos, pastāstīja par šo klanu galvenajām īpašībām un atrašanos vietām. Mēs pat nolēmām, ka visvieglāk būs tos identificēt pēc valstīm, ne to nosaukumiem (pie šāda lēmuma mēs nonācām pēc tā, kad es 5 minūtes centos izrunāt ķīniešu klana vārdu). Tagad tie ir vien valstu nosaukumi – Brazīlija (Gabriela klans), Ķīna, Anglija, Kongo un Krievija. Dominiks stāstīja par šo magu atšķirībām – katram klanam ir raksturīgi īpaši talanti, kuri ir reti sastopami citiem. Piemēram, Salvadoru klans ir īpaši talantīgs, ja runa iet par pārvietošanos no vienas vietas uz citu, neizmantojot nekādus transporta līdzekļus. Es to saucu par teleportāciju, lai arī Dominiks neizskatījās par to sajūsmā. Tā kā es mantoju Gabriela spējas, ļoti iespējams, ka arī es kādreiz būšu uz to spējīga.
"Mh, Talij, varbūt sākumam tiksi galā ar sveci?" es izrauju pati sevi no fantāzijām.
Viss jau it kā ir labi - mans skolotājs nenogurstoši stāsta par visiem maģijas apsektiem, un ar laiku es pat sāku izjust interesi no savas puses, es sāku tik tiešām vēlēties iemācīties. Man pat ir speciāla burtnīca, kurā es pierakstu visu, kas man varētu nākotnē noderēt. Izklausās daudzsološi.
Tikai izklausās.
Es pati nespēju pateikt, kas ar mani notiek. Tad, kad Dominiks nav klāt, es sev saku, ka nākamreiz es pilnīgi noteikti to izdarīšu – es jūtu, ka to spēju. Viss ķermenis tā vien kliedz – es to varu, taču tikko skolotājs parādās manā redzeslokā, šīs domas zūd kā nebijušas. Kaut kas vīrietī liek man šaubīties, liek teju apzināti neizmantot maģiju pareizi. Kāda iekšēja balstiņa liek apstāties un necensties, likt sveci mierā. Dominiks, protams, par to nav sajūsmā. Ar katru stundu viņš izskatās aizvien niknāks un viņam vajag aizvien mazāk, lai sadusmotos. Es, kā jau Talija, pārvēršu vīrieša dusmas par joku, pasmejos par to, taču situāciju tas īpaši neuzlabo. Man jau sāk šķist, ka drīz viņš vienkārši atteiksies no manas apmācības un pateiks :"Nē, es nevaru neko iemācīt šai muļķei". Es pat nezinu vai varēšu viņu vainot.
Vienā brīdī kaut kas manās smadzenēs pateica :"Hey, kāpēc gan nepaprasīt padomu Rebekai?", taču visai drīz kļuva skaidrs, ka tā nebija mana spožākā ideja. Tas viss pārvērtās par zinātnieka cienīgu lekciju ar nosaukumu "Talija speciāli neko nedara, lai pavadītu vairāk laika ar Dominiku, kurā viņa ir iemīlējusies no pirmā acu uzmetiena, taču baidās to atzīt". Vai es tiešām cerēju, ka draudzene to uztver nopietni? Lai arī meitene pārsteidzoši mierīgi reaģēja uz paziņojumu, ka esmu mags (mani māc pamatotas aizdomas, ka viņa joprojām to visu uzskata par joku un gaida, kad kāds septembra beigās izlēks no krūmiem un nokliegsies :"April, april"), viņa nevar pateikt, kas ar mani nav tā. Īsajā nopietnības brīdī meitene ieminējās, ka tas varētu būt saistīts ar intuīciju, it kā mana maģija dotu man signālu – vēl ir par agru, taču visai ātri es sapratu, ka tas ir vien neveiksmīgs mēģinājums uzlabot manu garastāvokli. Spriežot pēc tā, ko dzirdēju no skolotāja, maģija ir ļoti sarežģīta un nesaprotama, ne vienmēr var zināt kāpēc notiek tas, kas notiek. Īsāk sakot :"Maģijas darbību ietekmē simts un viens aspekts, taču es turpināšu teikt, ka tā ir tava vaina, jo tā ir vieglāk un man vajag kādu, uz ko pakliegt."
Pagriezusies uz otriem sāniem, es skaļi nopūšos. Pirms aizmigšanas galvā pazib viegla cerības dzirksts – varbūt rīt būs labāka dienā. Varbūt rīt man kaut kas sanāks...
Kad es atveru acis nākamreiz, kļūst skaidrs, ka dzīve par mani smejas.