Nākamās dienas pēcpusdienā es attapos sēžam vēstures klasē un nolādām pati sevi. Kaut kādā man neizprotamā veidā Dominiks secināja, ka vakar es netrenējos maģijas sajušanā. Vai ir jāsaka, ka es to nedarīju? Tas ir, es apsēdos, aizvēru acis uz sekundi un uzreiz nospriedu, ka tas ir kaut kāds bezsakars. Viss. Ar to mani mēģinājumi arī beidzās.
Šodien es par to maksāju pilnā mērā. Vīrietis izmanto savu konsultāciju laiku, lai mani kaitinātu. Neviens normāls skolēns semestra sākumā nav ieradies labot atzīmes, līdz ar to sniedzot man "brīnišķīgu" iespēju pabūt divvientulībā ar Dominiku, kurš, maigi izsakoties, man nepatīk. Viņš pat piedraudēja, ka es netikšu mājās līdz brīdim, kad sāks parādīties kaut kādi rezultāti. Ir pagājušas jau 30 minūtes un man sāk aptrūkties tēmas par kurām domāt. Es jau paspēju atkārtot visus sev zināmos Ziemassvētku dzejolīšus, noskaitīt alfabētu un reizrēķina tabulu. Vai vēl ir nepieciešamība skaidrot, ka viss ir ļoti slikti?
- Tikai neaizmiedz. – Pārdomas izjauc skolotāja balss. Pacēlusi skatienu no saviem pirkstiem, es ieraugu ļoti neapmierinātu seju. Ups.
- Varbūt es tomēr mājās to padarīšu? Skolā nav īstā atmosfēra. – Jautāju.
- Tev bija iespēja, tu to palaidi garām. Tagad sēdi un dari, kas darāms. – Vīrietis attrauc. – Pat maziem magu bērniem koncentrēšanās spējas ir lielākas nekā tev. –
Es atkrītu savā krēslā un uzjautrināti nosmīnu. – Nu jā, protams, kurš bērns gan negrib kļūt par burvi? –
- Magu. – Skolotājs aizkaitināti izlabo. Asais tonis liek nojaust, ka mans lēnīgums viņu kaitina. – Vairums gadījumu viņi dzīvo atstatus no cilvēkiem un kontaktējas tikai ar sava klana pārstāvjiem. –
- Un jūs to stāstāt, jo...? - Nesaprotoši jautāju. Vēl sekundi atpakaļ viņš bija licis koncentrēties.
- Tu tik un tā velc laiku, tātad tev tā ir pietiekami, lai vismaz minimāli apgūtu magu pasaules likumus. –
Es noklusēju savu atbildi, aizņemdama savu prātu ar analītiku. Kas ir sliktāk – sēdēt bezdarbībā vai klausīties par cilvēkiem, kuri tev joprojām asociējas ar pasakām? Skaidras atbildes nav.
- Kopumā eksistē 5 klani, katrs no tiem atrodas savā teritorijā. Vairums konfliktē savā starpā, kas ir visai loģiski, ja ņemt vērā mirstību. Cīņā par līderismu magi atņem viens otram spējas. Daži atņem visu maģisko enerģiju, tādējādi nogalinot tās iepriekšējo īpašnieku, citi atstāj tieši tik daudz, lai pretinieks nenomirtu. – Dominiks stāsta, liekot man nepatikā saraukt pieri.
- Izklausās pēc kaut kāda kanibālisma. – Nokomentēju.
Vīrietis brīdi aizdomājas, bet galu galā nenoteikti pamāj. – Jā, laikam gan, bet pašiem magiem, šķiet, tas liekas pilnīgi normāli. Gabriels vismaz bija izteicies par to ļoti viegli, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Salvadoru klanā, no kura nāca pats Gabriels, kopš neseniem laikiem ir pieņemts koncentrēt visu varu viena cilvēka rokās. Brīvprātīgā kārtā visi, kas vecāki par 100 gadiem, atdeva savas spējas Gabrielam. Visi, kas jaunāki, dzemdēja bērnus un nodrošināja maģijas nezūdamību. –
- Dzemdēja līdz 100 gadiem? – Neticīgi pārjautāju. – Esmu visai droša, ka ne kurš katrs līdz tādam vecumam maz nodzīvo. –
– Magi dzīvo vidējI 200 gadus, tādēļ viņiem arī standarti citādi. –
Es skaļi iesvilpjos. – Vai es arī tagad esmu pierakstāma pie ilgdzīvotāju rindām? –
Dominika sejas izteiksme nocietinās. – Dotajā brīdī tu vairāk izskaties pēc īsdzīvotāja. Ja tu tuvākajā laikā neapgūsi vismaz minimālu maģiju, tevi nobeigs. –
Kāds pozitīvs cilvēks!
- Tava glāze vienmēr ir uz pusi pilna, vai ne? – Sarkastiski nosaku, taču, manījusi sev veltīto iznīcinošo skatienu, mazliet samazinu smaida izmērus, atstājot to vien lūpu kaktiņos.
- Es nopietni runāju. Magi jau sen bija metuši acis uz Gabriela spējām, jo tās bija vienas no varenākajām, tās apvienoja sevī gandrīz visa klana spēku. Domāju, pārējie jau ir informēti par īpašnieka nomaiņu un tagad aktīvi meklē tevi. Tavas spējas ir tik neattīstītas, ka izredzes cīņā pret viņiem ir mazākas par 0%. –
Super! Tas ir tieši tas, ko šobrīd vēlos dzirdēt! Gabriels un Dominiks nav pēdējie trakie manā dzīvē. Ir vēl veseli pieci klani ar maniakiem. "Brīnišķīgi"!
Ar pēdējiem vīrieša vārdiem pietika, lai es beidzot pieņemtu lēmumu par labu klusēšanai un mēģinājumiem sajust... kaut ko.
Kad es pieceļos no krēsla, Dominiks tikko manāmi saspringst, tomēr neizkustas ne no vietas, lieliski zinādams, ka durvis ir ciet, bet atslēgas ir paša kabatā. Es nemaz neplānoju iet prom. Vienkārši krēsls nav pietiekami ērts, lai varētu koncentrēties uz iekšējā Es meklējumiem. Tā vietā es iekārtojos uz grīdas lotosa pozā. Aiz muguras paliek grāmatu skapis, kas ir kā atgādinājums par pašu pirmo "spēju" izpausmi. Kāpēc man joprojām ir tik neērti pat domāt par tādu lietu kā maģiju? Lai arī esmu redzējusi ne mazums apstiprinājumu, tā joprojām ir un paliek manā prātā kā bērnu pasaka.
Labi, aizmirsīsim šo faktu.
Acis aizveras, bet galva noliecas uz leju. Ko tur Dominiks teica? Attīrīt galvu no domām? Kas tāds ar mani gadās reti un tas pats ir vien no rītiem, kad smadzenes vienkārši fiziski nav spējīgas uz domu veidošanu. Nedomāt un sajust mistisku iekšējo enerģiju? – pff, "vieglāk par vieglu".
- Centies vienkārši laist visas domas garām. Varbūt tev neizdosies tikt no tām vaļā, bet tu vari tām nepievērst uzmanību, atlikt uz otro plānu. – Skolotāja balss pārtrauc manus spriedelējumus. Spriežot pēc skaļuma, viņš ir pienācis tuvāk, bet es uzreiz sev pasaku, ka pat nepavēršu aci un nelikšos par viņu ne zinis.
Paiet minūte, divas. Vienīgais, ko es dzirdu, ir pulksteņa tikšķēšana, kura šobrīd liekas neciešami skaļa. Tā novērš domas un katru reizi, kad es jau sāku "ķert" signālu, šī kaitinošā skaņa atkal sasniedz manu apziņu. Esmu kaut kur starp realitāti un... to otru stāvokli, bet katru reizi, kad es pietuvojos pārāk tuvu, es gluži kā šūpoles atgriežos atpakaļ un nākas visu sākt no sākuma.
Mēģinājumi ieilgst. Es pat vairs nepievēršu uzmanību skaitam – es vienkārši mēģinu, izgāžos un atkal mēģinu. Tas dod kaut kādu ritmu, kas pat liekas nomierinošs, ja tas vispār ir iespējams. No domām pazūd balss, kura liek atkārtot mēģinājumus, es vienkārši to daru un jūtu kā ieslīgstu citādā dimensijā. Manī nav nekādu emociju, nav nekādu domu. Esmu gluži kā migla – es eksistēju, taču neesmu sajūtama, man nav ķermeņa.
- Sajūti sevi, sajūti iekšējās pulsācijas. – Apziņu sasniedz balss, taču es pat īsti to neuztveru. Tā ir blakustroksnis.
Ieelpa, izelpa. Es jūtu kā gaiss piepilda plaušas un pamet tās, kā kājas un rokas velk ķermeni uz leju, bet enerģija pakrūtē dara pretējo.
- Seko tai. –
Es neesmu droša – balss ir tikai manā galvā vai to kāds izteica. Tas arī nav svarīgi. Es vienkārši daru, ko liek ķermenis – es tuvojos siltumam, kurš pulsē vienā ritmā ar sirdi. Katra pulsācija izplata šo patīkamo siltumu pa visu ķermeni, gluži kā viļņi, kas sākas tieši sirdī. Jo tuvāk es esmu, jo vairāk tas mani apņem, jo vairāk tas mani vilina.
Straujš karstums apņem visu ķermeni, laupot gaisu aiz pārsteiguma. Tas notiek tik strauji, ka acis atsprāgst vaļā un mugura atsitas pret skapja plauktiem. Priekšā stāv sols, pa labi Dominiks. Klase. Es atrodos klasē. Kāpēc mani tas izbrīna?
Tikko es izrāvos no dīvainā stāvokļa, kurā biju iegrimusi, enerģija atslāba, taču es joprojām spēju sajust tās pēdas uz sevis. Visa āda... dzirksteļo? Es jūtu mazas adatiņas it visur, bet tās nesaprotamā kārtā liekas pat patīkamas.
- Neslikti. – Dominiks nokomentē.