*Dominika skatapunkts*
Skaitītu minūšu laikā es atrodu savu ceļu pie vārtiem, vienlaicīgi prātā neskaitāmo reizi izspēlējām visu plānu. Dīvaini, bet es tik tiešām jūtos mazliet satraukts. Esmu realizējis simtiem, tūkstošiem visdažādāko plānu, bet tieši šis, šķietami līdz pēdējam sīkumam pārdomātais, rada manī satraukumu. Es jau gadiem ilgi uzticos savai intuīcijai, kura saglabājas nemainīgi precīza, tādēļ zinu, ka neko labu šī nervozitāte nesola. Labāk atrast robu mūsu iecerēs jau tagad.
- Damian! – Kāds man aiz muguras iesaucas. Mentālā maģija, kura šobrīd darbojas kā vēl nekad spēcīgi, acumirklī sasniedz runātāja apziņu, un es sajūtu šo īpatnējo, Andrē tik raksturīgo enerģiju. Rodas likumsakarīgs jautājums – ko viņš te aizmirsis?
Skaidri zinādams, ka esmu viens no pirmajiem atnākušajiem un plāna nākamais posms notiks vien pēc dažām minūtēm, es strauji mainu savu virzienu, lai apstātos pie vecā vīra. Esmu krietnu galvas tiesu garāks par viņu, bet tas nekā neietekmē vīrieša tēlu manās acīs – viņš ir un paliek gudrākais man zināmais cilvēks. Esmu viņam parādā dzīvību, ja ne vairāk.
- Andrē, ko tu te dari? – Jautāju, uzlūkojot viņu ar asu skatienu. Jau sen bija laiks ierasties pilī, kādēļ vecais izaicina likteni? Jā, Gabriels apžēlojās un atstāja viņam mazliet vairāk maģijas nekā citiem, bet ar to joprojām nepietiek, lai nepieciešamības gadījumā aizsargātos.
- Atnācu pārliecināties, ka viss norit gludi, daži no teleportiem ir jauni, viņiem var rasties problēmas. – Vīrs atbild, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Es tik vien spēju kā sakniebt lūpas un uz brīdi pievērsties ielai aiz viņa muguras. Mums abiem ir skaidrs, ka viņš neies prom pat dzīts. Tādā ziņā viņš mazliet atgādina Taliju. Spītīgs. Varbūt pusaudžiem raksturīgās enerģijas viņā nav, bet veselais saprāts joprojām ir ar viņu, viņš nav padevies vecumam. Spītība ir tepat.
- Ja runāt atklāti, arī tu pats varētu apgūt teleportāciju, Salvadoru asinis tevī ir spēcīgākas par Teitu. Ja tu būtu uzaudzis te, tu šobrīd būtu izcils teleports. – Vīrietis vēl piebilst, liekot man vieglītēm nosmīnēt. Viņš nemainās.
- Es uzaugu pats par sevi, Andrē, nav nekādas nozīmes asinīm. – Atbildu. Tik tikko sajūtams aizkaitinājums uzvirmo pakrūtē, bet es to apslāpēju, kā vienmēr tamlīdzīgu sarunu laikā. Emocijas nekad nenoved ne pie kā laba. – Mans mērķis ir izdzīvot, man nav laika apgūt augstāko maģiju.
Andrē vien nosmīn. – Es neatpazīstu to pusaudzi, kuru satiku 15 gadus atpakaļ. Toreiz tu teju lūdzies, lai palīdzu tev apgūt sarežģītākās maģijas nozares.
Atmiņu ainas uz īsu brīdi uzpeld man gar acīm, bet es tās atvairu. Lai arī Andrē satikšanu var uzskatīt pat vienu no labākajiem mirkļiem manā dzīvē, es negribu atcerēties sevi kādreizējo – kalsno, vārgo puiku, kurš raustījās no paša ēnas.
- Laiki mainījušies. – Īsi atbildu, ar acīm vērodams nācējus. Vēl divi. Tad jau būs jāķeras pie plāna. Iekšpusē viss nervozi sagriežas. Mentālā maģija saka, ka Teiti ir gandrīz te. Laiks pasteigties. Paša satraukums mani biedē. Esmu darījis to ne reizi vien, man vairs nebūtu jājūt bailes.
- To es redzu. – Andrē šķelmīgi izdveš, no manas bērnības vēl atmiņā palikušajā tonī. Tas saka priekšā, ka viņš zina ko vairāk par mani pašu. Atbildes meklējumos es saraucu uzacis, mudinot viņu runāt tālāk. Vecajam vīram patīk tēlot viszini. Diemžēl, viszinis viņš arī ir. Viņš vienmēr visu ievēro un saprot pirms citiem.
- Es varu apzvērēt, ka joprojām atceros mūsu sarunu pirms 15 gadiem. – Viņš izdveš, viegli smaidot. Ap brūnajām acīm izveidojas krunciņas. – Ko tu tur teici? "Magi ir kā dzīvnieki, kuri meklē spēcīgāko partneri, lai dzemdētu bērnus? Es tāds nebūšu? Es būšu viens un tajā būs mans spēks?"
Es knapi valdos, lai nenosmīnētu. Jā, es tik tiešām to teicu, tagad es spēju skaidri atsaukt atmiņā to lietaino dienu nekurienes vidū. Šķiet, tas bija mūžību senā pagātnē.
- Man jāiet, vecais. – Steidzīgi izdvešu, izvairīdamies no atbildes, iespējams, speicāli. Andrē vēl kaut ko nokliedz nopakaļ par to, ka klusēšana arī ir atbilde. Es turpinu klusēt.
Visi ir sanākuši. Laiks doties prom.