No rīta es pamodos, saģērbos un sataisījos prombraukšanai, jo rīt ir jāiet uz skolu.
Aizgāju uz dzīvojamo istabu un tur bija brālis, kurš ēda brokastu pārslas. Man ļoti sāpēja galva...
Es atvadījos un gāju ārā pa durvīm. Bet tad es ieraudzīju Kiana mašīnu.
-ko Kikis te dara?-
Es pagriezos pret brāli.
-nu viņš taču vakar uz ballīti...ne? Neatceries?-
-nē...-
Mums abiem palika mazliet neērti. Tad no pirmā stava vannasistabad iznaaca Kians. Viņam mugura nebija krekls, un es atkal redzēju viņa presīti. Es pasmaidīju.
-atvaino!-
Viņš noteica.
-nekas. Esmu pieradusi jau.-
-kooo?-
Denjels iesaucās.
-nu nejau tā!-
Mēs vienlaicīgi noteicām...
Pēctam es aizbraucu mājās.
Bet tad man sāka palikt slikti. Tas bija dīvaini. Man reiba galva un miglojās acis. Man vispār nebija apetīte. Tikai gribējās dzert. Bet ne ūdeni vai sulu. Es pat nezinu ko. Man bija tik slikti. Es vispār nezināju, ko darīt. Es nokritu guļamistabā uz grīdas un sāku raustīties. Man bija grūti paelpot. Likās, ka es nosmakšu.
Dzīvoklī, kāds ienāca. Dzirdēju, kā durvis aizcirtas. Pēc tam, viņš kāpa pa kāpnēm. Un tad es dzirdēju, kā veras manas istabas durvis. Tur bija Kians un Tristans. Viņi uzreiz pieskrēja man klāt
-...
