-čau, kā jūties?-
-noteikti labāk, nekā vakar!-
-Tu domāji aizvakar? Vakar tu vēl gulēji.-
-nopietni. Nu labi. Tristan?-
-nu?-
-man tiešām ir brālis?-
-jā. Tev ir.-
*pēc nedēļas..*
Beidzot mani izraksta no slimīcas. Kāja vēljoprojām ir ģipsī un man jāstaigā ar kruķiem. Denjels piedāvāja aizvest mani mājās, bet es viņam vēl neuzticos, tāpēc braucu ar Tristanu. Es ļoti ceru, ka viņš man visu izstāstīs. Beidzot piebraucām pie mājas. Bija jākāpj uz ceturto stāvu, tāpēc Tristans mani uznesa. Taču pēkšņi viņš apstājās, un mums iestājās šoks. Mana dzīvokļa durvis bija vaļā, un no tā nāca savādi trokšņi. Es gribēju pielēkt kājās, un iet skatīties, kas tur ir, bet Tristans teica, ka tur ganjau Kians ir. Tomēr mēs abi šokēti, lēnām gājām iekšā. Viss bija kluss, un tad....Kians ar vēl kādu svešinieku stāvēja ar baloniem. Viņi apsveica ar atgriešanos mājās.
-čau Kian. Bet....kas tu esi?-
-Markuss?!-
Es biju mazliet izbrīnīta, jo neatceros viņu.
-Tas ir mans brālis.-
Tristans iejaucās.
-mmm, simpātisks...-
Es iekodu lūpā, nopētot viņu. Viņš ir smukiņš. Un man patīk viņa stils.
-Tristans uz mani dīvaini noskatījās, bet Markuss iesmējās. Pēctam Kians aizgāja prom. Viņam bija jābrau uz darbu. Markuss ienāca manā guļamistabā, un apsēdās blakus uz gultas malas. Viņš aplika roku ap manu vidukli un....
