Entonijs sēdēja ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi. Es domāju, ka mums nekas nesanāks. Es saprastu.
-Man jums arī ir jāsaka kautkas. Es arī esmu vampīrs.-
-nopietni?-
Mans skatiens palika domu pilns.
-vai ir vēl kāds neskaitot jūs abus un to Markusu?-
-cik zinu, nav.-
Entonijs atbildēja Denjelam.
-tad jau tu neuztraucies par to kas esmu.-
Es jautāju Entonijam.
-Mazā, es uztraucos. Tikai citā ziņā.-
-kā to saprast?-
-nū, ir tāda leģenda. Pareizāk sakot noteikums. Katra meitene kura pārvērša par vapmīru, tuvākajā pilnmēness naktī nonāk smaga lēmuma priekšaa.
-kas tas par lēmumu?-
Mēs ar Denjelu iesaucāmies.
-tev jāizvēlas gaisma vai tumsa. Vai tu būsi laba vai slikta.-
-tu zini kā tas notiek?-
-tu pati to sajutīsi.-
Nu nē. Pilnmeness ir šonakt. Ir jau vakars bet es neko vēl nejūtu. Es aizgāju gulēt ap vienpadsmitiem. Pamodos divpadsmitos no šausmīgām galvassāpēm. Domāju, ka mana gava eksplodēs. Es centos nekliegt, taču tas bija grūti. Es izlēcu pa logu un skrēju. Laikam ieskrēju mežā. Tad es kliegdama nonācu pie ezera. Es paskatījos atspulgā un ieraudzīju ka, man ir balta kleita. Nu pareizāk naktskrekls uz lencītēm. Es aizgāju peldēties, jo domāju, ka tas palīdzēs atbrīvoties no galvassāpēm. Dzirdēju kautkādu troksni. Kad pagriezos tur stāvēja vīrietis. Tad es atcerējos, ka es jau to esmu kautkur redzējusi. Pareizi! Tas bija tas murgs ar ko mocījos. Es piegāju pie vīrieša un ar pirkstiem nobraucu pār kaklu. Es sajutu viņa sinsriti. Tas bija patiešām kārdinoši.
