*Pēc nedēļas*
Atkal esmu skolā. Es nejūtos labi. Jūtu, ka notiks kautkas slikts. Man sāp galva un es nevaru nosēdēt mierīgi.
-Skolotāj, varu iziet?-
-Jā.-
Aizeju uz toleti. Paskatos spogulī. Izskatos pavisam slikti. Noskaloju seju un nomazgāju rokas. Lēnām gāju atpakaļ uz klasi, kad man sagriezās galva.
*pēc piedspadsmit minūtēm*
Pamodos. Viss šķita miglains. Priekšā man sēdēja māsiņa. Ievaidējos un centos piecelties. Viņa atteica lai vēl pasēžu.
-kā es tiku uz jūsu kabinetu? Atceros, ka nokritu gaitenī pie toletes.-
-paldies tavam klasesbiedram. Markuss tevi atrada un atnesa. Viņš gan ir viens labs zēns.-
-aha.-
Noburkšēju un ievilku elpu. Pēc tam es gāju atpakaļ uz klasi. Tākā tā bija pēdējā stunda, es sakrāmēju somu un ejot uz savu skapīti nogāju gar Markusa skapīti. Tur viņš stāvēja un vilka savu melno ādas jaku. Es ejot garam piebikstīju viņam.
-hey, paldies!-
-nav par ko skaistulīt.-
Viņš pasmaidīja. Šis smaids lika man apmulst. Tas apbur. Tomēr esmu kopā ar Entoniju, un es viņu mīlu. Šodien viņš paliks pie manis...
