Manu brālēnu sauc Konors. Mēs viņu saucām vienkārši par Natiju. Viņa otrais vārds ir Natanjels. Viņš dzīvoja ar mums, jo mana tante(mammas māsa) un onkulis nomira, kad Konoram bija astoņi gadi. Tas notika Austrijas kalnos. Vai kautkur tur. Viņus saplosīja lācis. Mēs ar Konoru bijām labi draugi. Viņam bija skaista, labsirdīga un draudzīga meitene. Vienu dienu viņa pameta Konoru. Viņš nogāja no ceļa. Sāka lietot dažādu veidu narkotikas, lietoja alkaholu, un nervu tabletes kuras viņam izrakstīja pēc vecāku nāves. Mēs ar vecākiem un Denjelu cerējām, ka viņš spēs cīnīties pret depresiju un atkarībām. Taču viņš nespēja. Vienu dienu viņš atgriezās mājās ar asiņainām rokām. Es biju viena mājās. Man tolaik bija 15 gadi. Es nobijos. Es viņam jautāju kas notika. Bet viņš tikai norija siekalas un teica. Es viņu nogalināju. ,,ko, ko tu nogalināji?" Ingrīdu(viņa bijusī). Man iepletās acu zīlītes. Protams viņš atkal bija kautko lietojis. Viņš aizgāja uz policiju un atzinās. Viņu ielika cietumā. Kad izlaida viņš turpināja lietot narkotikas, dzert, pīpēt un izdarīt noziegumu. Manuprāt viņš ir kautkādā mafijā...
