Escape | Jeon Jungkook ✅

16. Nodaļa - Nekad

Es nekavējoties,piecēlos kājās un skrēju pie viņa.
Es cieši viņu apskāvu un arī saspiedu viņu tā,itkā šī būtu pēdējā diena,priekš mums abiem.
Viņš salīgojās,bet noturējās un arī apskāva mani.
Es ieliku galvu viņa kaklā un nopūtos.
- God..Jungkook...tu mani nobaidīji..man likās,ka tevi vairs neredzēšu...- Man aizsmaka balss.
Pēc maniem vārdiem,viņš piespieda mani tuvāk un ielika savu galvu manos matos.
Viņš man neatbildēja un tas bija ļoti dīvaini.
Es uzreiz atrāvos un ieskatījos viņam acīs.
- Jungkook..? Kas noticis? - Es sāku satraukties. - Kāpēc tu nerunā? - Es vēroju viņa acis un sejas izsteiksmi,lai zinātu,ko viņš domā.
Viņš nolaida skatienu un palaida mani vaļā.
Es sāku vēl vairāk satraukties.
Es pieskāros viņa vaigam,taču viņš sagrāba manu roku un neļāva man to izdarīt.
- Nevajag...- Viņš nočukstēja.
Man izpletās acis un es apmulsu.
Jungkooks smagi nopūtās.
- Es to vairs nevaru...es nevaru tevi vēl vairāk sāpināt...- Viņam aizlūza balss.
Es biju šokā,kad to izdzirdēju,jo es nezināju,ko teikt.
- Par ko tu tagad runā? - Es biju apjukusi.
Viņš atkal mani satvēra,aiz vidukļa un dziļi ieskatījās man acīs.
- Es gribu,lai sāc jaunu dzīvi...bez mums...bez manis...jo...es nevaru vairs noskatīties,ka tu tiec apdraudēta mūsu dēļ,jo tu nēesi to pelnījusi..- Viņš brīdi apklusa. - Tev ir jādzīvo tādu dzīvi,kā pārējiem...tu esi pārāk laba un pareiza priekš šīs vietas un misijām,ko tev dod...tu esi pārāk laba priekš manis...tāpēc es negribu tevi sagraut un sāpināt vēl vairāk...- Viņam pašam bija grūti izteikt vārdus.
- Un...- Viņš atkal iesāka. - Es negribu,lai manis dēļ tev kāds nodara pāri...tā būs labāk gan priekš mums,gan priekš tevis,jo tici man...es saku tev tikai patiesību...- Viņš atspieda savu pieri,pret manējo.

Es nezināju,ko atbildēt.
Man acis sāka kļūt asarainākas.
- Bet Jungkook...es nevaru tevi pamest...- Es caur asarām izčukstēju.
Viņš uzreiz satvēra manu seju un,kamēr slaucīja manas asaras,kuras tāpat lija pār vaigiem,kā straumes,ieskatījās man acīs.
- Lūdzu..uzklausi mani,Y/N...tā būs labāk...neliec man tev lūgties un krist uz ceļiem,tev priekšā...es nēesmu tāds..- Viņam izdevās noslaucīt manas asaras.
Man likās,ka sabrukšu turpat uz vietas.
- Tu pats teici,ka mīli mani un..pats arī prasīji vai es vēlos ar tevi kopā būt...- Es saņēmos runāt. - Tu man apsolīji,ka būsi man blakus...vienmēr...- Es atkal sāku raudāt.
Jungkooks uzreiz mani cieši apskāva.
- Piedod,bet es solījumu laužu...es nevaru neko citu izdarīt,ja tas neatvieglos tev dzīvi...tev man jāuzticas,jo es galvoju,ka par to tu pēctam man pateiksies...es tev dodu iespēju dzīvot labāku dzīvi...vai tu gribi no tā visa atteikties? - Viņš pats bija satraucies,taču to noslēpa.

Es ieķēros viņa jakas malās.
- Bez tevis es nevaru dzīvot labāku dzīvi...- Man izspiedās atkal asaras. - Tu arī man pats to teici...tie ir tavi paši teiktie vārdi...- Es nevarēju vairs izturēt,ka jūtos bezspēcīga un naiva ticot,ka viss būs labi.
Es zināju,ka kaut kas nav labi.
- Es tevi ienīstu...- Es nočukstēju,šoreiz no dusmām,kas raisījās manī.
Viņš nopūtās.
- Tad ienīsti mani...es jutīšos daudz labāk,ja tā par mani domāsi...- Viņš vēsi atbildēja un atlaida mani vaļā.
Es uzlūkoju viņu,ar neticīgām acīm.
Es nespēju viņam noticēt.
- Tu neesi šeit galvenais,tāpēc es palikšu,SKAIDRS??!!! - Tagad es tiešām paliku dusmīga.
Es grasījos pamest telpu,bet viņš mani nostopēja un apgrieza mani apkārt.
- Y/N...lūdzu nedari muļķības...- Viņš brīdināja mani.

Es sarkastiski iesmējos.
- Itkā tu to varētu izlemt...Yoongi ir boss,tāpēc viņš var noteikt vai es varu palikt,vai tomēr nē..tāpēc novāc rokas...- Es draudēju.
Es domāju,ka viņš mani palaidīs vaļā,bet viņa tvēriens kļuva arvien ciešāks,līdz viņš pierāva mani tuvāk.
- Ak tad parādījās raksturiņš,cieto riekstiņ? - Viņš iesmējās.
Tajā brīdī man gribējās iesist viņam pa to smuko seju,bet es negribēju to vēl vairāk sabojāt.
Es smagi nopūtos.
- Novāc ROKAS,ES TEICU!! - Es atkal viņam uzkliedzu,kas lika viņam piespiest mani pie sienas.
Viņam sejā bija smīns,taču,tad tas ātri nozuda.
- Un es domāju,ka esi pārāk pareiza,lai dusmotos...kas to būtu domājis...- Viņš nopētīja mani.
Es nosprauslājos.
- It kā tu to nezinātu...man vajadzēja tevi jau vakar nošaut,kad man bija iespēja...- Es vienaldzīgi atbildēju un novērsu skatienu.
Pēc tiem vārdiem,viņš saspieda manu kaklu,kas lika man rīstīties.
- Tu atkal gribi mani sadusmot? Es tevi jau par to brīdināju...es nēesmu labs cilvēks...priekš tevis...- Viņš pieliecās man tuvāk.