Escape | Jeon Jungkook ✅

7. Nodaļa - Meli

- TĒTI? - Es biju galīgā šokā.
- Bet...bet..kā? - Es jutu,ka raudāšu.
Tā nav īstenība...Tas nav pa īstam...
Kas vispār notiek?
Viņš vienkārši stāvēja man acu priekšā.
Pilnīgi vesels un dzīvs.
Es pat viņa sejā ieraudzīju smaidu.
- Es zinu,ka esi apjukusi,taču ļauj man paskaidrot. - Viņš smaidīja un nāca pie manis. Viņš izpleta rokas,žestā,lai apskauju viņu,taču es ar asarām acīs,atkāpos no viņa.
- Nē...nē...es...nenāc man klāt! - Es sāku raudāt.
Viņš brīdi apjuka.
- Bet kāpēc? Kas noticis? - Viņš prasīja.
- Kas noticis?!?! Es vienu gadu dzīvoju,bez jums. Bez ģimenes,ar tādu domu,ka jūs visi esat miruši,bet tagad?? Tagad tu mani sagūsti,atved uz šejieni un saki,kas VELNS PARĀVIS NOTICIS?!?! - Es kliedzu uz viņu,caur asarām.
- Es zinu to,meitiņ,bet lūdzu uzklausi mani. Nomierinies un es tev visu paskaidrošu. - Tagad viņš pienāca man tuvāk,kas lika tikai atkāpties,man no viņa.
- TU ESI MIRIS!!!! ES TEVI REDZĒJU,KA TU GĀJI BOJĀ... AUTOAVĀRIJĀ!!! - Es pati sev nespēju noticēt,ka ko tādu pateicu savam miesīgam tētim.
- Tev nevajadzētu šeit būt...Tu esi tāds melis...- Nu es tiešām sabruku. Es nokritu uz ceļiem,kamēr mani vēl turēja. Es vairs nespēju tādu dzīvi dzīvot tālāk.
Mana dzīve ir vieni vienīgi meli.

Tētis skatījās uz mani,ar šokētu skatienu.
- Lūdzu piedod man...Y/N...- Viņam pašam bija grūti paskatīties uz mani,tādā stāvoklī. Viņš norādīja vīriem mani atlaist un es pavisam noļimu gar zemi. Viņš momentā skrēja pie manis un cieši mani apskāva.
- Lūdzu neatgrūd mani!! Es gribēju tev pateikt taisnību un ātrāk ar tevi satikties,taču es nevarēju...Man bija savi iemesli. Bet tagad...ļauj man tev visu paskaidrot...Es negribu tevi atkal zaudēt...- Viņa balsī varēja dzirdēt skumjas un vainas sajūtu.
Es gribēju viņu atgrūst,bet man nebija spēka. Es padevos un arī viņu apskāvu.

- Viss būs kārtībā. Kušs. Nomierinies.- Viņš čukstēja un glāstīja manus matus. Es vēl aizvien raudāju,bet,tad tas pārgāja un es nomierinājos.
Viņš atlaida mani vaļā un ieskatījās man acīs.
- Nu redz...Tā jau ir labāk. Es zinu,ka esi lielā šokā,taču,tāpēc es šeit esmu,lai tev paskaidrotu,kāpēc es pazudu,pēc autoavārijas. - Viņš teica un piecēla mani augšā. Es pieturējos pie viņa un paskatījos uz viņu.
- Un,kur ir pārējie? Tu viņus arī sagūstīji? - Es prasīju satrauktā tonī.
Viņš brīdi apjuka un uzrāva uzaci.
- Par,ko tu tagad runā? - Tētis tiešām nesaprata,par ko es runāju.
Es smagi nopūtos.
- Ar mani kopā bija Bangtan Boys un viņus arī sagūstīja. Tas Menijs,laikam? Un es nezinu,kur viņi tagad ir. - Es gandrīz vai bez elpas,viņam atbildēju. - Mums viņiem ir jāpalīdz,ja tu nezini,kur viņi ir. - Es turpināju.

Tētis šokēti noskatījās uz mani un brīdi vienkārši blenza man virsū.
- Bangtan Boys? Kādā sakarā tu biji kopā ar viņiem? - Tagad viņš izklausījās dusmīgs.
Es paskatījos uz viņu ar jautājošu skatienu.
- Vai ir kāda problēma? Jā,tagad es ar viņiem dzīvoju kopā. Viņi deva man pajumti un tagad mēs strādājam kopā,lai gan es esmu tikai iesācēja,bet tas jau...- Viņš nostopēja mani ar rokas žestu.
- Tu vispār saproti,ko tu esi izdarījusi? Tu esi kopā ar visbriesmīgāko bandu valstī. Viņi ir slepkavas,Y/N. Kā tu ar viņiem vari dzīvot kopā? - Viņš izklausījās šokēts un nikns reizē.
- Bet vismaz viņi mani pieņēma. Man tagad vismaz ir ģimene...- Es atkal jutu,ka raudāšu.

Iestājās uz brīdi klusums,līdz viņš atkal sāka runāt.
- Labi..Mēs palīdzēsim,bet tas tikai tāpēc,ka tu lūdzi. Es tavā labā darīšu jebko,lai atkal iegūtu tavu uzticību man. Es galu galā esmu tavs tēvs. - Viņš pienāca tuvāk un atkal mani apskāva.
Es,protams,atkal sāku raudāt un cieši piespiedos viņam klāt.
- Paldies...TĒTI..Tu man pietrūki...- Es nočukstēju.
Viņš pasmaidīja un noglauda manus matus,no sejas.
- Tu man arī,meitiņ. Tu pat nevari iedomāties,cik ļoti. - Pēc viņa vārdiem,es beidzu raudāt un arī pasmaidīju.