Kas gan var sanākt starp parastu meiteni,kura zaudējusi savu ģimeni un algotu slepkavu,kuram nav ne emociju,ne jūtu? Ieraujot tevi vētru bīstamā piedzīvojumā,iepazīstieties ar Bangtan boys un jo it īpaši - Jeon Jungkooku, visneiejūtīgāko no visiem.
...
Es ļāvos katram viņa pieskārienam un skūpstam. Tas mani tracināja,ka viņš ir spējīgs tagad mani iekārdināt,jo es nespēju neko padarīt. Lai gan es jutos labi,manu prātu mocīja jautājumi. Es maigi viņu atgrūdu un paskatījos uz viņu. - Un...kas būs ar Amēliju? - Es nedroši prasīju. Viņš samulsa un sastinga. - Kas būs ar viņu? - Viņš jautāja un arī paskatījās uz mani. Es paraustīju plecus. - Nezinu...tu jebkurā brīdī vari aizskriet pie viņas,jo...es jau neesmu tik laba kā viņa.- Es nolaidu skatienu.
Jungkooks nopūtās. - Tagad nerunāsim par viņu...Tagad es esmu kopā ar tevi...vai tu gribi izbojāt šo mirkli? - Viņš jautāja un atkal pieliecās man pie kakla. Es atgāzu galvu uz atpakaļu un aizvēru acis. - Vai viņa ir labāka par mani? - Es negribēju padoties. Es jutu,ka viņš izpūš gaisu,kas lika man nodrebināties un viņš pieraujot mani klāt,pieliecās man pie sejas. - Vai tu gribi to noskaidrot? Y/N...tici man...ja tu šādi turpināsi,iesaistot viņu,kad tagad esam kopā,es neiešu ar tevīm viegli...tas var sāpēt...- Viņa skatiens dzēla manas acis. Es izpletu acis no šoka un nezināju,ko atbildēt. - Tāpēc paklusē...- Viņš zemā balsī sacīja un satvēris mani aiz vidukļa,pacēla mani augšup. Es momentā apķēros viņam apkārt un viņš mani aiznesa līdz pat galdam un nosēdināja uz tā. Jungkooks ar rokām nogrūda visus papīrus,kas bija uz galda un pats sāka attaisīt savu žaketi. Un tad jau savu kreklu.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Es iekodu sev lūpā un gaidīju,kamēr viņš to attaisīs pavisam. Viņam sejā iezagās smaids. - Nevari nociesties? - Viņš nometa kaklasaiti pie zemes. Es turpināju uz viņu blenzt un nezināju,ko teikt. Es biju piesarkusi un jutu,ka pārsprāgšu no karstuma. Pēctam viņš kērās pie sava krekla un sāka arī to atpogāt. Es jau biju pieradusi redzēt viņu bez krekla,bet vienalga,tas bija labs skats. Kad viņš pabeidza,viņš to novilka nost un nometa pie zemes. Oh...boy... Shit...
Viņam sejas izsteiksme mainījās un viņš atkal pievērsās man. - Y/N,esi laba meitene,citādāk es tiešām neiešu ar tevīm viegli.- Viņš piespiedās man klāt un es sāku nevienmērīgi elpot. Viņš satvēra manus gurnus un sāka mani skūpstīt. Viņa mēle cīnijās ar manējo un es sāku justies vārgāka. Viens viņa pieskāriens vai elpas vilciens,lika man būt vēl vājākai. Bija sajūta,ka man tiek atņemti spēki.
Es mazliet atrāvos no viņa un uzreiz tvēru gaisu. - Tu vienalga neatbildēji uz manu jautājumu...- Man izspruka. Upss... Ko es izdarīju? Viņš sastinga un atkal uzlūkoja mani. - Y/N...es tevi brīdināju...- Viņš cieši mani satvēra. - Vai tu gribi,lai es tevi paņemu ar varu? - Viņa balss dedzināja manas lūpas. Es momentā pakratīju galvu,noraidošā žestā. Viņš pasmīnēja. - Tad aiztaisi ciet savu muti un tu varēsi runāt tikai tad,kad es tev to atļaušu...Saprati,zaķ? - Viņš noglāstīja manu vaigu. Es nobrīnījos par viņa vārdiem un varēju tikai pamāt.
Jungkooks atkal ķērās pie mana kakla un es uzreiz ieķēros galdā. Viņa lūpas kairināja manu ādu un es domāju,ka vairs to neizturēšu. Es kodu sev lūpā un mēģināju sevi nomierināt. - Jungkook,es...- Es elsoju. Viņš uzreiz atrāvās un paskatījās uz mani. - Es tev teicu..kad atļaušu tev runāt,tu varēsi runāt..- Viņš ar pirkstiem pieskārās man pie lūpām. - Bet...- Es izčukstēju. Jungkooks mani apklusināja,aiztaisot man muti un es vairs nevarēju neko pateikt. - Šshhh...nedzirdēji,ko teicu? - Viņš dziļi skatījās man acīs. Es brīdi aizvēru acis un vairs neuzdrošinājos neko teikt.
