Escape | Jeon Jungkook ✅

13. Nodaļa - Piedošana

Es atgriezos mītnē,kopā ar Yoongi. Es ļoti negribēju tur atgriezties,bet man tagad tiešām nebija vairs citas izvēles,ja mani grib nogalināt un es zinu,ka nespēšu sevi aizsargāt,ar vienu ieroci un pati esmu arī vāja.
Mēs abi iegājām iekšā un Yoongi mani apstādināja.
- Tev šodien būs misija. - Viņš teica.
Es izpletu acis.
- Kāda vēl misija? Man? - Es nesapratu.
- Tev un Jiminam. - Yoongi precizēja.
Es vēl vairāk izpletu acis.
- Nu kāpēc? Viņa vietā nevarēja būt kāds cits,piemēram Hobi? - Es ļoti nevēlējos Jiminu,zinot,ka viņi mēģināja mani nogalināt un man arī viņa attieksme nepatīk.
Viņš pakratīja galvu.
- Nekādu atrunu. Viņam tur arī jābūt,jo viņš pazīst tos cilvēkus,ar kuriem tiksieties...-
Es smagi nopūtos un pamāju.
Yoongi pasmaidīja.
- Tad jau...gatavojies,jo drīz jūs izbrauksiet...- Viņš maigi pasita man pa galvu,kā sunim un aizgāja uz otru pusi,atstājot mani nesaprašanā.
Es atkal nopūtos un nodūru galvu.
Kad man būs miers?
Laikam nekad..

Es gāju pa gaiteni,līdz apstājos.
Paga...
Bet man mantas stāv Jungkooka istabā un es nemaz negribu viņu satikt,ja viņš tur būs.
Ugh!!!!
Man nebija izvēles,tāpēc es devos istabas virzienā.
Par laimi viņš tur nebija.
Es savas mantas sakrāmēju somā un,kad jau grasījos pamest istabu,es sastapos ar divām brūnām acīm.
Ak nē...
Es uzreiz atkāpos un pirms es paspēju saprast,kas notiek,viņš piespieda mani pie sienas un uzlika savu roku,man uz kakla,liekot man aizsist elpu.
- Vai es tev skaidri nepateicu? Es tev ļāvu aiziet...Tev jau sen bija jābūt prom,bet,ko tu šeit dari? - Jungkooks bija dusmīgs.
Es aiztaisīju acis un lūdzos,kaut viņš palaistu mani vaļā.
- Atbildi man! - Viņš piespieda manu kaklu ciešāk un es jau vairs nevarēju normāli ievilkt elpu.
- Jung...Kook..es ne..varu...- Es nevarēju parunāt un jutu,ka man apstāsies elpa,līdz viņš palaida manu kaklu vaļā.

Es noliecu galvu un pieskāros savam kaklam.
Kad jutos labāk,es devu dusmīgu skatienu Jungkookam.
- Tu esi slims!? Es nožēloju,ka vispār tevī iemīlējos! Tu esi viens riktīgs idiots! - Es iesitu viņam pa krūtīm un sāku raudāt.
Viņš uzreiz man saķēra rokas un piespieda tās pie sienas,man virs galvas.
Viņš pieliecās man ļoti tuvu un vienkārši dedzināja mani,ar savu skatienu.
- Tu domā,ka viss varēs būt normāli,pēc tā,kas notika?? Tu nemaz nejūties vainīga? Es nespēju noticēt. - Viņš iesmējās un atkal palika nopietns.
- Es tev teicu-es ar nodevēju nevaru būt kopā. -
Es uzreiz ieskatījos viņam acīs.
- Tu esi tiešām debīls. Es nepalīdzēju savam tēvam,jo pa kuru laiku,tad es to būtu varējusi izdarīt? Visu nakti es ar tevi biju kopā un no rīta,kad pamodos,es devos uz virtuvi. Un tagad tu mani vaino?!?! Tu pats nesaproti,ko runā! - Es iespļāvu viņam sejā,kas lika viņam mani atlaist vaļā.
- Tu esi traka?!? - Viņš noslaucīja savu seju un atkal saķēra mani,kad kāds ienāca istabā.
- Jungkook,atlaid viņu vaļā. - Tas bija Jimins.
Viņš pienāca pie mums un nokratīja viņa rokas,no manis.
Jimins pierāva mani pie viņa un es tajā brīdī biju viņam pateicīga.
Es apskāvu viņu.
- Paldies,tev...- Es čukstēju viņam ausī.
Jimins apstulba.
- Umm...Y/N? - Viņš saķēra manas rokas. - Ko tu tagad dari? -
Es paskatījos uz Jungkooku,kurš izskatījās pārskaities.
- Tu tiešām gribi tagad mani speciāli nokaitināt? - Jungkooks prasīja.
Es nevarēju nepasmīnēt,kad es pagriezos atkal pret Jiminu.
- Ejam prom no šejienes..- Es saņēmu viņa roku.
Jimins vēl aizvien bija apstulbis.
- Nu tad vācieties ātrāk prom! - Jungkooks izgrūda mūs ārā un aizcirta durvis.

Mēs abi tikām izmesti no istabas un Jimins uzreiz pagriezās pret mani.
- Ko,tad tas nozīmēja? - Viņš bija vēl aizvien šokā un mazliet nikns,ka uzdrīkstējos,ko tādu izdarīt.
Es smagi nopūtos un atspiedos pret sienu.
- Es nezinu...- Es nočukstēju un aizsedzu savu seju. - Piedod...- Es jutos tik slikti,ka es nezināju,ko darīt.
Jimins arī nopūtās.
- Labi,man tagad nav laika priekš tevis žēlošanas...Mums jāgatavojas misijai...- Viņš pienāca pie manis un saņēma manu roku,taču mazliet uzmanīgāk nekā parasti.
- Ejam. Mums nav laika. - Es paskatījos uz viņu un pamāju.
- Tev taisnība jā...ejam...- Es sekoju viņam un turpināju justies stulbi.
Es mēģināju aizmirst Jungkooku,bet es nevarēju. Tas bija tiešām stulbi.