Escape | Jeon Jungkook ✅

2. Nodaļa - Uzticība

- Taehyung!!! - Pēkšņi kāds sauca un mēs abi paskatījāmies tajā virzienā.

Tur stāvēja Namjoon.
- Taehyung? Nopietni? Atkal? - Viņš izklausījās šokēts,kad nāca uz mūsu pusi.
- Nedomāju,ka atkal aiziesi tik tālu. - Namjoon bija vīlies.

Tae tikai nopūtās un pastūma mani nost.
- Ko tev vajag,Hyung? - Viņš jautāja.

- Tu mums esi vajadzīgs vienā misijā. Un tulīt pat! - Namjoon viņu brīdināja.

Tae tikai smagi nopūtās un paskatījās uz mani.

- Kas būs ar viņu? Viņa taču nedrīkst palikt viena. - Viņš teica.

- Oh,par to neuztraucies. Par to parūpēsies Jins. - Namjoon atbildēja.

Jins?? Kas ir Jins?

Tae pierāva mani kājās un pieveda mani pie apsargiem.
- Aizvediet viņu līdz Jinam un skatieties,lai viņa pa ceļam neaizbēg. Viņa ir uz to spējīga. - Viņs teica viņiem un paskatījās uz mani.
- Bet tas taču nenotiks,vai ne tā,sirsniņ? Tas ir tikai drošībai. - Viņš piemiedza man ar aci un aizgāja pie Namjoon.
Viņi sāka par kaut ko sarunāties,kad mani jau veda prom.

Es atkal tiku aizvesta pa to pašu gaiteni,taču tagad bija jāiet vēl zemāk. Likās,ka mēs ejam uz pagrabstāvu.
Viņi lika man palikt pie durvīm,kad viens iegāja iekšā un pabrīdināja kādu.

- Jin? Viņa ir šeit. - Viens no apsargiem teica un otrs mani ieveda telpā.

Es gandrīz paģību no smakas,ko ierāvu sev degunā.
Šī telpa smirdēja pēc nosprāgušām žurkām.
Es saviebos un izdzirdēju smieklus,kas bija netālu no manis.

Es paskatījos tajā virzienā un tur sēdēja izskatīgs puisis,kas bija ārsta tērpā.
Viņš izskatījās piemīlīgs,ja man jāsaka patiesība.

Apsargi tagad izgāja ārā un aizvēra durvis,aiz mums.
Tagad biju tikai es un tas Jins?
Viņš smaidot,piecēlās kājās un nāca manā virzienā.
Akdievs..
Viņš bija tik garš...
Es jutos,kā maza skudra.
Jins pienāca pie manis un nopētīja mani.

- Hmm..tu liecies jauka meitene. Nāc. Sēdies. - Viņš pasmaidīja un lika man apsēsties uz krēsla.

Viņa balsī es varēju just rūpes un maigumu,ja salīdzina ar pārējiem.
Man uzreiz bailes pazuda un es viņam devu mazu nedrošu smaidu.
Es apsēdos uz krēsla un tagad paskatījos apkārtni.

Pie sienām bija asinis. Daudz asiņu. Man likās,ka man sametīsies nelabi.
Sienas bija pelēkā krāsā un galīgi noskrandītas.
Ouč.
Te vajadzīgs pamatīgs remonts.
Visā sienas platumā bija tādas,kā durtiņas,kuras bija ciet un es nezināju,kas tur iekšā varētu būt.
Taču,ja runā par otru pusi,tad tur bija baltas gultas. Daudz gultas.
Es nopratu,ka viņš ir ārsts un noteikti palīdz cilvēkiem,kuriem ir nepieciešama palīdzība.
Lai gan te smirdēja,es jutos šeit,daudz daudz drošāk.

- Y/N! - Mani kāds iztraucēja no domām. Es paskatījos uz Jinu un viņš bija man apsēdies pretī.
- Piedod. Tu manī vispār neklausījies. - Viņš teica.

Es neveikli noliecu galvu un pamāju.
- Jā,piedodiet...- Man bija bail,ja kaut ko izdarīšu ne tā,man var būt beigas.

- Nebaidies. Es tev pāri nedarīšu. Es zinu,ka tas izsklausīsies ironiski,taču šeit tu esi drošībā,Y/N. Mēs tevi pasargāsim.  -Viņš smaidīja.

Es uzrāvu uzaci.
Šeit esmu drošībā?
Tu joko?

- Kāpēc jūs tā sakat? Kāpēc tieši mani šeit atveda? - Es jautāju.

- Varbūt turpinam uz tu? Man patīk labāk,ja nerunāsim tik formāli. - Viņš smaidīja.

Es uzreiz pamāju.