Escape | Jeon Jungkook ✅

16. Nodaļa - Nekad

Es piecēlos vēl aizvien ar lielām galvassāpēm.
Kad atvēru acis,es smagi nopūtos un centos apsēsties sēžam pozā.
- Hey,hey...mierīgi...- Es izdzirdēju balsi,kas tulīt pat pietuvojās.
Kad pagriezu galvu,tas,protams,bija Jins.
Es vāji pasmaidīju.
- Ahh...- Es samiedzu acis,jo man likās,ka galva tulīt pārsprāgs.
- Es tev ievadīšu zāles..Pagaidi...- Jins uzreiz teica un paņēmis zāļu paku,viņš to piestiprināja sistēmai.
Es jutu,ka manī ieplūst zāles un brīnumainā kārtā,galvas sāpes nozuda.

Es par to nobrīnījos un paskatījos uz Jinu.
- Wow..kas tad tās par zālēm,kuras noņem sāpes dažu sekunžu laikā? - Es jautāju.
Viņš iesmējās.
- Es izmēģinu jaunās tehneloģijas...tās mainās katru dienu..- Viņš pasmīnēja.
Es pasmaidīju,brīdi novērsos,taču,tad atkal uzlūkoju viņu.
- Umm...tu zini,kur Jungkooks pašlaik ir? - Es jautāju,jo atcerējos,ka viņš palika kopā ar Amēliju.
Man iekšā bija nelāga sajūta,bet es nezināju,kāpēc.
Jins uzreiz paraustīja plecus.
- Es nezinu...es visu laiku biju šeit...- Viņš sacīja un es uzreiz saprotoši pamāju.
- Cik ir pulkstenis? -
Jins uzmeta aci savam sienas pulkstenim,kas bija tieši virs manis.
- Pašlaik ir 12:14.- Viņš atbildēja.
Es nopūtos.
- Es negribu vairs gulēt...- Es nočukstēju,jo man tas likās tik nogurdinoši.
Man vismaz galva vairs nesāpēja.

Jins pienāca pie manis un noskatīja mani.
- Nedomāju,ka tā ir laba doma,ja palaidīšu tevi tagad prom...tev vajadzētu vēl vienu nakti izgulēt,lai es varu pārliecināties,ka jūties labāk..- Viņš sakārtoja man segas un apsēdās blakus.
Es uzreiz pakratīju galvu.
- Nē,nē,nē...lūdzu,Jin...palaid mani...- Es uztaisīju kucēna acis. - Man būs viss labi...- Es nočukstēju.
Viņš nobolīja acis un nopūtās.
- Labi,tikai pēctam nevaino mani,ka tev ir atkal slikti...- Viņš piecēlās.
Es vāji pasmaidīju.
- Būs labi...tiešām...- Es centos viņu nomierināt,lai gan nezināju vai tas līdz,jo es nevaru paredzēt savu veselības stāvokli.
Es nospārdīju segas un pirms es kāpju ārā,es paskatījos uz savām rokām.
Man bija kādi seši plāksteri.
Es uzrāvu uzaci.
- Nu gan pamatīgi viņa mani apstrādāja..- Es teicu.
Jins uzreiz paskatījās uz mani.
- Par ko tu tagad runā? Kas tevi apstrādāja?- Viņš prasīja un es zināju,ka viņš neliksies mierā.
Pamanījis,ka kāpju ārā,viņš nāca man noņemt sistēmu.

Pa to laiku,es nopūtos.
- Misijas laikā...tur bija tā Amēlija...Jungkooka bijusī....- Es nočukstēju.
Jins sastinga un nezināja,ko teikt.
- Paga...Jungkooks...viņam bijusi draudzene? - Jins bija šokā.
Es uzrāvu uzaci,izdzirdot viņa šokēto toni.
- Jā..tu nezināji? - Es jautāju,jo viņam sejas izsteiksmē varēja redzēt tikai mulsumu.
Brīdi nolaidis skatienu,viņš pamāja.
- Nujā...neviens jau man nekad to nav teicis...es vienkārši esmu šokā,ka tieši Jungkookam,zinot,ka viņš ienīst pretējo dzimumu,jo viņš ir ļoti auksts,bet...tagad redzot viņu,kopā ar tevi,es redzu,ka viņš ir mainījies un tas mani ļoti pārsteidza...- Viņš pasmaidīja.
Pēc viņa vārdiem man uzreiz palika siltāk un man ietrīsējās sirds,taču man bija bail,ka tomēr nebūs labi.
Es beidzot izkāpu ārā un mēģināju nostāties kājās.
Es būtu pakritusi,ja Jins mani nebūtu pieturējis.
- Paldies,tev...- Es neveikli pasmaidīju.
Viņš man arī uzsmaidīja.
- Nav par ko...tātad..esi droša,ka varēsi pati paiet?....es nemaz negribu uzņemties sekas,jo tu mani neklausi un neļauj man palīdzēt...- Viņš nopietni teica,kamēr es pavisam stabili nostājos.
Šoreiz man izdevās noturēties.
Es lepni pasmaidīju un norādīju uz sevi.
-Redzi? Es varēšu pati paiet..- Es teicu un virzījos uz durvju pusi.
Jins šaubīgi paskatījās uz mani.
- Tu man skaties...esi uzmanīga...ej labāk uz istabu atpūsties,jo man bail,ka atkal tev neparādās liela temperatūra..- Viņš noskatīja mani,kamēr es pamāju viņam ar roku,žestā,ka saprotu viņu un gāju ārā no medicīnas telpas.

Lai gan man nebija tik daudz spēka,jo man pēc temperatūrām vienmēr bija bezspēks,es devos ātri uz Jungkooka istabu,lai pārliecinātos vai viņš tur nav.
Kad iegāju iekšā,viss bija kluss.
Tur bija tukšums un viņš tur nebija.
Es nopūtos un apsēdos uz gultas.
- Diez,kur viņš varētu tagad būt? - Es sev jautāju.
- Esmu šeit...- Es pēkšņi izdzirdēju balsi.
Es pacēlu galvu un ieraudzīju Jungkooku.
Pat pašai nemanot,man sejā iezagās liels smaids.
Taču tas ātri nozuda,jo pamanīju,kā viņš izskatās.
Likās,ka viņš atkal ir iesaistījies kādā kautiņā.
Drēbes bija netīras,mati bija izspūruši,lūpa atkal bija pārsista un arī uzsista zila acs.
Es tiešām negribēju viņu redzēt tādā stāvoklī.
Viņš vienkārši stāvēja durvju ailē un pētīja mani.
Viņam sejā varēja redzēt lielu nogurumu.