Escape | Jeon Jungkook ✅

3. Nodaļa - Draudzība?

Es devos pie Jina...
Man vajadzēja noskaidrot,kā klājas Jungkookam.
Bija jau pagājušas piecas dienas un viņš vēl aizvien nebija pamodies.
Es sāku jau uztraukties...
Man nevajadzētu uztraukties.
Man nevajadzētu arī domāt par viņu,bet es nevaru.
Viņš ir un paliks manā prātā.

Man apsargi ļāva ieiet telpā,vienai pašai. Kad iegāju iekšā es sāku uzmeklēt Jinu,taču viņš nekur nebija redzams.
Es pagāju mazliet uz priekšu un ieraudzīju,ka kāds guļ gultā.
Nu protams...
Tas bija Jungkooks.

Es uzmanīgi pielavījos viņam klāt un pamanīju,ka viņš mierīgi guļ.
Viņam āda bija ļoti bāla un tas lika man uztraukties vēl vairāk.
Viņš izskatījās gluži,kā eņģelis,guļot.
Man tāds viņš patika labāk,nekā,tad,kad viņš draud mani nošaut,esot nomodā.
Tas izklausās diezgan smieklīgi.

Es brīdi viņu vēroju,kad es izdzirdēju troksni. Es pagriezos un ieraudzīju Jinu,kurš smaidīja.

- Sveika,Y/N. Nāci apciemot Jungkooku? - Viņš pienāca man klāt.

Es piesarku un tikai pamāju.
- Kā viņam ir? - Es jautāju.
- Nu...es īsti nezinu...Monitora rādījumi ir mazliet dīvaini...Viņi rāda nevainojamu veselības stāvokli. Viņam vajadzēja pamosties jau pirms trijām dienām,taču viņš vēl aizvien guļ. - Jins nopūtās. - Ceru,ka tas nav nekas nopietns.. -Viņš domīgi teica un paskatījās uz mani. - Bet esmu pilnīgi drošs,ka viņš izķeperosies. Viņš ir brašs puika. - Viņš smaidīja.

Es novērsos un atkal paskatījos uz Jungkooku. Viņam sirds ritmi bija mierīgi un es gribēju tos izjust.
Es gribēju uz savām rokām izjust viņa sirdspukstus un tas mani uzvarēja.
Jau nākamajā mirklī,es pieskāros pie viņa sirds un jutu,ka tā sitas,vienmērīgā ritmā.
- Atstāt varbūt tevi vienu? - Jins pēkšņi prasīja. Es uzreiz atrāvu roku un paskatījos uz viņu.
- Vai...nē,nē..nekas,es...- Viņš mani apturēja.

- Es zinu,ka tev vajag mirkli,tāpēc es atstāšu tevi,ar viņu divatā. - Viņš smaidīja un gāja uz izeju. - Mums jācer uz brīnumu. - Viņš pasmaidot iesaucās un izgāja pa durvīm.

Es atkal pievērsos Jungkookam un vēroju viņu.
- Uz brīnumu...- Es nočukstēju.
Mana roka atkal padevās un es atkal pieliku savu roku,pie viņa sirds.
Viņa sirdspuksti mani nomierināja un es aizvēru acis.
Tie sitās man rokā vienmērīgā ritmā...
...taču,tad kaut kas notika.
Tie sāka dauzīties arvien ātrāk un ātrāk.
Es uzreiz atvēru acis un ieraudzīju,ka Jungkooks ir atvēris acis.
Es izpletu acis no šoka un sāku ņemt savu roku nost,taču viņš to sagrāba un pierāva mani tuvāk.
- Ko tu dari? - Viņš izklausījās nikns.
Man nebija vairs vārdu.
Es nezināju,ko teikt.
- Jungkook...es...uhh...- Es stostījos un jutu,ka piesarkstu.

Man bija tāds kauns.
Viņš mani pieķēra un tas nebija uz labu.
Man būs sūdi...

- Atbildi man! Ko tu darīji? Ko tu vispār šeit dari? - Viņš nokratīja manu roku.
Es uzreiz atkāpos un nezināju,ko atbildēt.
- Es...uhh...- Es novērsos un gribēju sevi iepļaukāt.
Kas lika man viņam pieskarties?
Tagad es tiešām nepalikšu dzīva.

- Jungkook! - Pēkšņi kāds mūs iztraucēja. Tas bija Jimins.
Viņš pieskrēja pie viņa un cieši viņu apskāva.
- Tu muļķi! Tu varēji iet bojā! - Jimins bija nikns uz viņu.
Jungkooks tikai pasita viņam pa muguru un iesmējās.
- Bet tagad esmu dzīvs,vai ne tā? - Viņš jokojās un tagad es neticēju savām acīm.

Pirmo reizi es viņā,ieraudzīju patiesu smaidu. Viņš nebija auksts un dusmīgs,kā parasti.
Tas skatiens...
Tas veids,kā viņi apskāvās.
Man sirdī kaut kas ietrīsējās.
Tas bija patīkams skats. Viņi izturējās,kā labākie brāļi,kurš rūpējas viens par otru.
Es ieraudzīju viņā prieku,ko nekad nebiju redzējusi...