Escape | Jeon Jungkook ✅

14. Nodaļa - Mīlestība?

Mēs pametām telpu un atkal iejukām pūlī. Uz brīdi jau domāju,ka esmu pazaudējusi Jungkooku,taču,tad viņš pienāca man blakus un saņēma manu roku.
Es paskatījos uz viņu un viņš pasmaidīja.
Es piesarku un pievērsu skatienu,pārējiem cilvēkiem,kuri sarunājās un izklaidējās savā starpā.
- Kur mēs īsti dodamies? - Es prasīju,kamēr Jungkooks veda uz kaut kurieni mūs.
Viņš nopētīja cilvēkus,pirms atkal paskatījās uz mani.
- Dzirdēju,ka tai viņa meitai esot šeit savs kabinets...mums jāatrod,kur tieši tas atrodas...- Viņš teica un tagad mēs jau bijām bišķ nostāk no cilvēkiem.

Mēs devāmies uz otro stāvu,kur jau cilvēku tālās sarunas izplūda un mēs gaitenī bijām vieni paši.
Mēs klusi lavijāmies un es gāju Jungkookam aiz muguras.
Viņš izvilka ieroci un pārbaudīja katras durvis.
Man jau likās,ka visas būs ciet,taču vienas tomēr bija vaļā.
Jungkooks iegāja pa priekšu,lai pārliecinātos,ka jūs esat drošībā.
Viņš uzmeta man aci.
- Tev arī jāaizsargājas...- Viņš norādīja uz ieroci,kas bija aiz manas jostas.
Es samulsu,taču,tad pamāju un izvilku to ārā.

Telpa,kurā iegājām izskatījās pēc kabineta.
Uz galda bija samesti dažādi papīri un varēja redzēt,ka kāds šeit ir kaut ko kārtojis vai meklējis.
Jungkooks apstaigāja visu telpu,lai ieraudzītu kaut ko tādu,kas pievērstu uzmanību.
Tad es jutu,ka tieku parauta uz atpakaļu.
Man izkrita ierocis no rokām un es vairs nevarēju pretoties.
Kāds aiz muguras aiztaisīja durvis un es sajutu ieroci,kas bija man pie deniņiem.
Es sajutu sieviešu smaržas.
Jungkooks momentā pagriezās un izpleta acis.
- Amēlij? - Viņš bija lielā šokā.
Es apstulbu.
Kas ir Amēlija?

Es nopratu,ka tā ir viņa,kas mani sagrāba un turēja cieši pie sevis.
Es centos nomierināties,bet tas bija grūti,ja atkal pie deniņiem ir ierocis.
Viņa iesmējās.
- Kas to būtu domājis...Mans bijušais...- Viņa sarkastiski teica.
Es izpletu acis.
VIŅAS BIJUŠAIS??
Jungkooks ar viņu ir bijis kopā?
Bet kad??
Viņš teica,ka veselus 10 gadus nav bijis nekādās attiecībās...
Es biju lielā nesaprašanā.

Es paskatījos uz Jungkooku,kurš vēl aizvien bija šokā un nevarēja neko pateikt.
Es būtu viņu nositusi uz vietas,ja man nebūtu ierocis,tieši pie deniņiem,jo viņš vienkārši blenza viņai virsū un neko nedarīja.
- Tu...esi Rona meita? - Viņš prasīja.
Es atkal izdzirdēju smieklus.
- Tev nu gan ātri pieleca..- Viņa atbildēja un pašķielēja uz mani.
- Kas ir viņa? Tava tagadējā rotaļlieta? - Viņa ieroci piespieda ciešāk.
Es samiedzu acis un centos neraudāt.

Nē!
Man bija jābūt stiprai.
Es netaisos raudāt kaut kādas vecenes klātbūtnē.
Jungkooks beidzot paskatījās uz mani.
- Palaid viņu vaļā...- Viņš brīdināja.
Amēlija nosprauslojās.
- Pff...Kāpēc? Es nēesmu nemaz ar viņu iepazinusies...vai ne tā,skaistulīt? - Viņa pieliecās man pie sejas.
Es saviebos.
Es mēģināju viņu atgrūst,taču brīnumainā kārtā,viņa bija daudz stiprāka par mani.
Jungkooks nopūtās.
- Nolaid ieroci,Amēlīj...mēs neatnācām,lai spēlētu pēc taviem gājieniem. - Viņš nāca mūsu virzienā.
Amēlija līdz ar mani atkāpās uz atpakaļu.
- Paiesi vēl tuvāk,es izšķaidīšu viņai smadzenes...saprati? - Viņa bija nikna.

Es uzreiz izpletu acis.
Viņa taču ir traka.
Jungkooks smagi nopūtās un nobrauca ar savu roku,pāri savai sejai.
- Nebiju domājis,ka aiziesi tik tālu...- Viņš teica,kad atkal pievērsās viņai.
Viņa iesmējās.
- Mīļumiņ,tu neko nezini...un tagad pats nolaid ieroci,citādāk tava draudzenīte vairs nestāvēs kājās. - Viņa draudēja.
Jungkooks uzvilkās.
- Tu to nožēlosi,tad,kad tikšu tev klāt. - Viņš nolika ieroci uz galda.
Amēlija tikai ļauni iesmējās.
- Tā nenotiks,mans dārgais. - Viņa sapurināja mani.
- Vai pateiksi savu vārdu,skaistulīt? Redzu,ka Jungkooks atradis sev pelnrušķīti...- Viņa ņirgājās par mani.