Escape | Jeon Jungkook ✅

13. Nodaļa - Piedošana

Mēs atbraucām uz diezgan saviesīgu pasākumu,lai arī mums mugurā bija parastas drēbes.
- Tev vajadzēja pabrīdināt,ka te visi staigās tādās... modernās drēbēs...- Es klusi teicu Jiminam,kamēr aplūkoju apkārtni un tajā,cilvēkus.
- Mums nav tam laika...Mums ir misija...- Jimins atbildēja un veda mūs līdz kaut kādai istabai.
Mēs apstājāmies pie kādām baltām durvīm un Jimins uzreiz izvilka savu ieroci.
Viņš uzlūkoja mani un norādīja ar ieroci,uz mani.
- Paeej malā...Man jāpārliecinās,ka gaiss tīrs...- Pēc viņa vārdiem,es uzreiz pamāju un pagāju malā.
Jimins atvēra durvis un sāka iet iekšā.
Es paliku aiz durvīm un gaidīju,kas notiks,kad viņš izbāza savu galvu,pa durvju šķirbu un aicināja arī mani,iet iekšā.
Es arī iegāju un es ieraudzīju,ka telpa bija diezgan liela.
Pa vidu bija apaļš galds un visapkārt bija krēsli.
Jimins devās uz durvīm,kas atradās blakus kamīnam.
- Nāc...mums jānorēķinās ar vienu svarīgu cilvēku...- Viņš čukstēja un es gāju viņam līdzi.
Es skatījos,kā viņš atver durvis un es uzmanīgi gāju aiz viņa.
Es nezināju,kas mūs sagaida.
Kad iegājām iekšā,es sapratu,ka tas ir kabinets.
Tur bija divi vīrieši.
Viens sēdēja pie galda un otrs stāvēja kājās,pie grāmatplaukta.
Abi ieraudzījuši mūs, mazliet samulsa,bet,kad pamanīja,ka Jimins ir šeit,sāka smieties.
- Vai tu re. Kas tad šeit mūs apciemojis? - Pie galda,sēdošais vīrietis,kuram bija balts uzvalks,ierunājās pirmais.
Jimins paglūnēja uz viņu.
- Aizveries! Mēs neatnācām,lai papļāpātu. - Viņš ar ieroci,notēmēja uz viņu.
Otrs vīrietis atkal iesmējās,kuram bija melns uzvalks.
- Kas tad tik svarīgs,tev mums sakāms? - Viņs mierīgā tonī jautāja.

Jimins nopūtās un pienāca pie vīrieša,kas sēdēja pie galda.
- Es nācu pie tevis. Mums ir svarīgs lūgums..- Viņš teica.
Iestājās klusums.
Tajā vietā,lai atbildētu,es pamanīju,ka viņi abi uz mani paskatās.
- Vispirms man jāzina,kas ir šī skaistā lēdīja.. - Viņam sejā bija smaids.
Es aizvēru acis uz brīdi.
Atkal tas pats...
Ughh...
Jimins uzreiz pierāva mani pie viņa.
- Viņa? Tā ir mana draudzene un mēs strādājam kopā. -
Es izpletu acis,kad izdzirdēju no viņa,tādus vārdus.
Viņa draudzene?!?!?

Vīrietis melnajā uzvalkā pienāca pie manis un nopētīja mani.
- Hmm...tev labs ķēriens...- Viņš domīgi novilka.
Es par to nosprauslājos un gribēju vienkārši nosist Jiminu.
Jimins pašapmierināti pasmaidīja.
- Es zinu...-
Es vēl vairāk gribēju viņu nosist.
- Tātad...kas par lietu? - Viņi atkal pievērsās galvenajai tēmai.
- Ir liela iespējamība,ka mums uzbruks "C01" un,tāpēc mums vajadzīga palīdzība...- Jimins skaidroja.
Atkal iestājās klusums.
- Un kāpēc,lai mēs palīdzētu? - Vīrietis,baltajā uzvalkā jautāja.
Jimins pasmaidīja.
- Es zinu,ka tev patīk rubīni vai ne? Nu es zinu,kur tos dabūt..Tev būs lielāka kolekcija..- To pateicis,vīrietis uzreiz izstaisnoja muguru.
Tad es arī pamanīju,ka viņa kabinetā,zem gleznas,viņam virs galvas,uz plaukta,stāv krāsaini rubīni.
Tie mirdzēja.
- Tu zini,kur rubīnus dabūt? Kur? - Nu jau tas viņu ieinteresēja.
- Pateikšu,tad,kad apsolīsi,ka palīdzēsi mums. -
Vīrietis brīdi padomāja.
- Labi,bet...ja nu tu mani piemānīsi....-
Jimins pienāca tuvāk un atspieda rokas uz galda.
- Ja es kaut ko apsolu,tad to arī izpildu..-
Atkal bija klusums.
Nu jau es sāku justies neērti.
Es pilnīgi neko nesapratu,par ko viņi runā,jo es pat nezināju,kas ir "C01".

- Sarunāts un...cik ilgi man jāgaida un jāsagatavo palīgspēki? - Vīrietis beidzot izdarīja savu izvēli.
Jimins pasmīneja un un nostājās taisni,kājās.
- Nedēļas laikā.-
Vīrietis pasmaidīja.
- Nu tad...sarunāts...un...tad tu man pateiksi,no kurienes tu tos rubīnus....? -
Jimins apstādināja viņu.
- Neuztraucies...es to nokārtošu.....Pēctam,tev būs daudz rubīni un es nemaz nejokoju....- Viņš deva savu goda vārdu.
Vīrietis pamāja.
- Okey. Tad kā mēs sazināmies? - Viņš prasīja.
- Es ieradīšos pie tevis.-