Escape | Jeon Jungkook ✅

2. Nodaļa - Uzticība

- Labi,tad. Es zinu,ka tev ir daudz jautājumu,ko mums uzdot,taču ar laiku,tu pati to sapratīsi. Pagaidām,dzīvo šeit ar domu,ka esi drošībā un tagad tu esi viena no mums. - Vēl aizvien Jins smaidīja.
Es tikai apstulbu.

- Bet...kā,lai es varu tā dzīvot,ja mani gandrīz varēja, kāds no jūsējiem nogalināt? Vai tas ir normāli? Un tas Jungkooks? Man ar viņu jādzīvo vienā istabā un jāguļ uz zemes. Es gribu ēst. - Es jutu,ka raudāšu.

Jins uzreiz piecēlās kājās un nāca pie manis. Viņš prātīgi saņēma manas rokas un piecēla mani augšā. Nākamajā brīdī,es biju viņa apskāvienos un viņš tikai glāstīja man muguru.

- Es tevi saprotu,Y/N. Tagad ar tevi nekas nenotiks un es par to parūpēšos. Labi? - Viņš paskatījās uz manu raudošo formu. - Es tev ļauju izraudāties. Izraudājies tā,lai viss iziet ārā. Nekautrējies. - Viņš skatoties dziļi man acīs,atkal apskāva.

Un es darīju,ko viņš man teica.
Es raudāju.
Man jau likās,ka es mūžību raudāju,taču tās bija tikai vien nieka 2 minūtes.
Kad biju jau cik nomierinājusies,es atrāvos no Jina un mēs atkal apsēdāmies uz krēsla.

Mēs turpinājām runāt,līdz pat vakaram.
Viņš pat iedeva man ēdienu un es jutos laimīgākais cilvēks pasaulē.
Man likās,kā Jins var būt tik labs un sirsnīgs cilvēks,ja viņš arī ir viens no sliktajiem.
Tajā brīdī,man sirdī ieviesās cerība,ka man viņam jāuzticas.
Lai arī,kas notiktu.
Man viņam jātic,ka viss būs labi un es būšu drošībā.

Bija jau vēls vakars,kad atkal atgriezos Jungkooka istabā.
Un viņš jau tur bija...
Viņš jau gulēja savā gultā un es varēju pamanīt,ka viņš guļ.
Jungkookam elpas vilcieni bija smagāki,nekā tad,kad viņš bija nomodā,tāpēc es lēni aizvēru durvis un devos atkal uz zemes gulēt.
Jā uz zemes...
Un tā skaitās drošība...
Ideāli.

**

Bija agrs rīts,kad pamodos. Es atkal pamanīju,ka kāds staigā pa istabu. Es momentā atvēru acis un ieraudzīju Jungkooku,kurš bija tikai biksēs un darīja kaut ko pie galda.
Viņam bija kaut kas rokā.
Nevarēju es īsti saredzēt,jo bija tumšs,tāpēc es sasprindzināju acis un mēģināju saskatīt,kas tas ir.

- Zini,tavs skatiens jau būs izdūries cauri manai mugurai. - Pēkšņi Jungkooks teica,pat nepagriezies pret mani.

Es sabijos un neko neatbildēju. Man bija bail no viņa,jo es atceros Yoongi vārdus "Viņš ik kuru katru brīdi var tev pārlauzt kaklu uz pusēm."

Es piebīdījos tuvāk sienai un vēl aizvien neko neteicu.
Jungkooks laikam pamanījis,ka kaut kas nav kārtībā,viņš pagriezās ar skatu pret mani.
Man acis izpletās,jo viņam bija rokās revolveris.
Viņš to tīrīja.
Es blenzu tam virsū un aizturēju elpu,pat sev nemanot.

Jungkooks paskatījās uz to un pasmīnēja.
- Patīk? Tas ir mans mīļākais un,tici man, viņš dara brīnumu lietas.  - Tagad viņš pienāca tuvāk.

Jungkooks stāvēja man tieši priekšā un Omg...
Lai arī,kā es negribētu to teikt...
Viņa fucking presīte.
Oh Holy Shit.

Viņš notupās pie manis un skatījās uz mani. Man vēl aizvien bija acis uz viņa presīti,tāpēc viņš pasmīnēja un pagrāba manu roku.

- Gribi pataustīt? - Viņš uzraujot uzaci,prasīja.

Tagad es piesarku,kā biete un novērsos. Es izrāvu roku no viņa un paslēpu tās,zem segas.

- Tu esi debīls. - Es atcirtu dusmīgā tonī.

- Heh. - Viņš iesmējās un tagad pacēla ieroci,man pie sejas. - Es tevi brīdinu,ja vēlreiz dzirdēšu,ka tu palaidīsi savu muti.....- Viņš ieroci pielika man pie pieres.
- Šis jaukums,palaidīs smuku lodīti,tavā galvā un tev izsķaidīs smadzenes. Saprati? - Viņš mazliet ar to uzspieda,uz manas pieres,liekot man samiegt acis no bailēm.