Man pietiek ar to mazo ziediņu,
Ko noplūc man pļavā.
Tikai ļauj man tev skatīties acīs.
Ļauj skatīties un pazust tajās.
Nejust laiku, lietu vai
Vēju, kas skar manu ādu.
Es tavās acīs pazūdu.
Uz stundu vai dienu? -īsti nezinu.
Bet, vai nav vienalga?
Man patīk būt ar tevi.
Vērot krītošās zvaigznes augusta naktīs
Un nelaist vaļā tavu roku,
Kas cieši tur manu.
Man pietiek ar pāris vārdiem, pļavu un klusumu.
Es gribu klusēt kopā ar tevi.
Tikai just tavus sirdspukstus,
Atskanām manā mugurā,
Kad es saules glāstītā dienā,
Atspiežos pret tevi.
Mēs neskaitām ne laiku, ne dienas,
Varbūt pat mēnešus ne.
Mēs tikai ik pa laikam attopamies divi.
Laimīgi.
YOU ARE READING
2017.
PoetryRakstu ko līdzīgu dzejai. Savas slēptākās domas, pārdomas, sajūtas un pārdzīvojumus pārrunāju ar papīru. To es mīlu - to sajūtu, kad paņem zīmuli rokā. Nekad nelaboju savus darbus, jo, manuprāt, tas uzreiz pārveido to, kā konkrētajā brīdī esmu jutus...
