Tu esi īpašs.
Tavas pelēkzilās acis.
Gaišie mati, kuri
maina savu nokrāsu.
Tava tumšā āda, kas
Ziemā liek tevi
Apskaust vēl vairāk.
Tavs smaids, kas
Atplaukst ik reizi,
Kad tu iedomājies
Par kaut ko jauku
Vai smieklīgu.
(Nu... pārsvarā
Jau otrais variants.)
Tas, kā tu vakaros
Miedz ciet, bet
Turpini izlikties, ka
Skaties filmu, lai
Tikai es nepārstātu
Tev čubināt matus.
Tas, kā tu klusi
Vilini manu kaķi,
Un arī viņš nespēj tavai
Harizmai pretoties.
Tavas rokas.
Tās pieskaras un
Mani pārņem tirpas.
Tās apskauj un
Mana sirds izlaiž
Sirdspukstu.
Un lūpas?
Ar tām tu spēj
Pārtraukt visu.
YOU ARE READING
2017.
PoetryRakstu ko līdzīgu dzejai. Savas slēptākās domas, pārdomas, sajūtas un pārdzīvojumus pārrunāju ar papīru. To es mīlu - to sajūtu, kad paņem zīmuli rokā. Nekad nelaboju savus darbus, jo, manuprāt, tas uzreiz pārveido to, kā konkrētajā brīdī esmu jutus...
