Baltā ziemā ir kas vilinošs. Sniegs, kas skatu uz apkārtējo pasauli padara gaišāku? Ziemassvētku tuvošanās, kas liek vēderam griezties un sajust patīkamo kņudoņu visā ķermenī, kas liek skaitīt dienas līdz satiksi savus mīļos un ļauties Ziemassvētku trakumam jau novembrī, lai sagādātu visiem dāvanas? Varbūt tas ir auktums, kas liek mājām šķist siltākām un grāmatām ātrāk lasāmām? Bet varbūt tā ir sniegavīru armija, ko sētas bērni sacēluši aiz tava loga, mājas priekšā? Bet varbūt tas ir prieks par jauna gada tuvošanos, par daudzajiem solījumiem sev un jauno apņemšanos, kas noteikti līdz martam jau būs aizmirsta? Varbūt tā ir tējas smarža, kas tevi sildīs vēsos vakaros un ļaus apreibt par bez dzeršanas? Varbūt tās ir domas par to, ka daba jau kuro gadu dodas "ziemas miegā", līdzi paņemot arī daļu tevis? Bet varbūt tās ir domas par to, ka pasaulē viss nav tikai balts un melns, kaut gan ziemas apledojušie ceļi to diezgan skaidri norāda? Ziemas debesis tomēr ir pelēkas. Bet varbūt tās tomēr ir bailes iet pa apledojušu ceļu? Bailes paklupt vai piedzīvot kritienu? Kas ir tas, ka ziemu padara tik īpašu? Varbūt viss kopā, bet varbūt katra lieta atsevišķi?
YOU ARE READING
2017.
PoetryRakstu ko līdzīgu dzejai. Savas slēptākās domas, pārdomas, sajūtas un pārdzīvojumus pārrunāju ar papīru. To es mīlu - to sajūtu, kad paņem zīmuli rokā. Nekad nelaboju savus darbus, jo, manuprāt, tas uzreiz pārveido to, kā konkrētajā brīdī esmu jutus...
