Citreiz mums vajag tikai cerību.
Mēs vēlamies dzirdēt to mazo balstiņu,
Kas iekšēji mums saka, ka viss būs kārtībā.
Mums ir nepieciešams tas mazais vārdiņš,
Tas mazais solījums, kuram pieķerties.
Ja mums tā ir, mēs dzīvojam.
Mēs pamostamies ar cerību, ka viss būs labi.
Mēs vēlamies uzelpot un sajust to,
Kā iestājas miers.
Kā ķermeni pārņem silta vēja plūsma un mzas tirpiņas,
kas liecina par to, ka mēs vēl ticam.
Tās mazās skudriņas, kas bariem pārņem mūsu ķermeni,
Iedomājoties par to, ka tas tuvojas.
Mēs dažkārt nesaprotam, ka visam ir vajadzīgs laiks.
Pat, ja saprotam, tad nevēlamies gaidīt.
Mēs vēlamies steigties un auļot visiem pa priekšu,
Jo domājam, ka jaunībā mums nekas nav jāgaida.
Bet - kā gan ir radies teicies, ka
"viss labs nāk ar gaidīšanu"?
Vienalga vai tev ir 5, 19 vai 60 gadi.
Nedaudz pacieties.
Tici un nedaudz pagaidi, nesteidzies.
Tev ir jāgaida tieši tik ilgi,
Kamēr tevī dzīvo šī mazā stīga - cerība.
Un reizēm tā paliks klusāka.
Tā skanēs tik klusa, ka tev vajadzēs
palīdzību no tuvākajiem, lai spētu to sadzirdēt.
Bet, kamēr vien dzirdi to,
Kamēr viņa tev klusu, klusu čukst,
Ka viss būs kārtībā,
Tici tam.
Tā nemelo.
YOU ARE READING
2017.
KöltészetRakstu ko līdzīgu dzejai. Savas slēptākās domas, pārdomas, sajūtas un pārdzīvojumus pārrunāju ar papīru. To es mīlu - to sajūtu, kad paņem zīmuli rokā. Nekad nelaboju savus darbus, jo, manuprāt, tas uzreiz pārveido to, kā konkrētajā brīdī esmu jutus...
