Un ko man darīt, kad viens tu tur stāvi?
Vai pieiet klāt? Noskūpstīt?
Vai palikt stāvam tepat?
Ko darīt, kad no rīta celies agrāk
Un klusi lavies uz virtuvi dzert tēju?
Vai iet tev līdzi un palikt klusumā?
Vai varbūt uzlikt roku uz pleca,
lai zini, ka esmu līdzās?
Varbūt man izlikties, ka guļu
Un klausīties katru mazāko malku, ko veic?
Kāpēc tu klusē? Kāpēc nerunā?
Un kāpēc tik sveši un tuvi reizē
Mēs jūtamies šajā klusumā?
Vai grūti tev runāt? Vai nezini, ka gaidu?
Bet negribu es bilst ne vārda.
Neviena paša.
Tik klusi aiziet, un rīta tērpā vērot, kā sēdi pie loga.
Tik mierīgs un rāms.
Un tavās acīs zib visu domu jausmas.
Un tā es gaidu. Ik rītu.
Jau kārtējā brīvdiena, kārtējā krūze.
Šķiet, ka man drīz aptrūksies tējas.
Pati to nedzeru. Taupu tikai tev.
Es dzeru kafiju, dejodama Frenka Sinatras balss pavadībā.
Vai tā ir mūsu atšķirība? Mūzika?
Tu sēdi klusumā, kamēr es nespēju valdīt kājas?
Bet tu par to nezini, jo rītos sēdi viens.
Es tāda neesmu, kad tu esi šeit.
Tu esi tik kluss un rāms,
Un man negribas tevi traucēt.
Un tomēr gribas. Es gribu ar tevi griezties dejā.
Es gribu, lai no pieskārieniem notirpst āda
Un katrs skaties un skūpsts mani reibina.
Bet tu tur sēdi. Viens pats un dzer tēju.
Vai man pieiet klāt? Noskūpstīt?
Vai tikai uzlikt roku uz pleca,
Lai zini, ka esmu līdzās?
YOU ARE READING
2017.
PoetryRakstu ko līdzīgu dzejai. Savas slēptākās domas, pārdomas, sajūtas un pārdzīvojumus pārrunāju ar papīru. To es mīlu - to sajūtu, kad paņem zīmuli rokā. Nekad nelaboju savus darbus, jo, manuprāt, tas uzreiz pārveido to, kā konkrētajā brīdī esmu jutus...
