Mūsu prāts ir kā zeme.
Atmiņas? - lāpsta.
Mēs varam gremdēties pagātnē,
Ņemt lāpstu un rakt bedri.
Katru reizi, kad ieslīgstam atmiņās,
Mēs bedri rokam arvien dziļāku.
Tas notiek neapzināti.
Un katru reizi, kad atgriežamies
Pie konkrētajām atmiņām,
Mēs atceramies vēl vairāk sīku detaļu.
Un katra šī mazā,
It kā nenozīmīgā detaļa,
Ir kā lāpstas trieciens zemē,
Kas mums palīdz izrakt
Tikai dziļāku bedri.
Un tā mūsos rodas
Simtiem bedrīšu.
Vienas bedres ir ievērojami
Dziļākas par citām,
Bet tas tās nepadara nenozīmīgākas.
Dažkārt rokot vienu bedri,
Mēs visas smiltis
Nejauši metas virsū citai.
Līdzī tā, blakus esošā bedre,
Kļūst seklāka un seklāka.
Citreiz mēs vienkārši piemirstam
Par tām bedrēm, ko esam radījuši
Un atstājuši kādā prāta nostūrī.
Un tad tās pazūd.
Vismaz mums tā šķiet.
Līdz ar vēju un smiltīm
No blakus uzkalniņiem
Tās lēnām piepildās.
Lietus ūdens tam palīdz nostiprināties
Un pēc laika mums jau šķiet,
Ka tās ir zudušas, jo nemanām vairs.
Bet patiesībā jau viņas turpat vien ir.
Mēs tās atrodam
Un rokam no jauna
Ikkatru reizi, kad pie tām kavējamies.
YOU ARE READING
2017.
PoetryRakstu ko līdzīgu dzejai. Savas slēptākās domas, pārdomas, sajūtas un pārdzīvojumus pārrunāju ar papīru. To es mīlu - to sajūtu, kad paņem zīmuli rokā. Nekad nelaboju savus darbus, jo, manuprāt, tas uzreiz pārveido to, kā konkrētajā brīdī esmu jutus...
