Es piecēlos vēl aizvien ar lielām galvassāpēm.
Kad atvēru acis,es smagi nopūtos un centos apsēsties sēžam pozā.
- Hey,hey...mierīgi...- Es izdzirdēju balsi,kas tulīt pat pietuvojās.
Kad pagriezu galvu,tas,protams,bija Jins.
Es vāji pasmaidīju.
- Ahh...- Es samiedzu acis,jo man likās,ka galva tulīt pārsprāgs.
- Es tev ievadīšu zāles..Pagaidi...- Jins uzreiz teica un paņēmis zāļu paku,viņš to piestiprināja sistēmai.
Es jutu,ka manī ieplūst zāles un brīnumainā kārtā,galvas sāpes nozuda.
Es par to nobrīnījos un paskatījos uz Jinu.
- Wow..kas tad tās par zālēm,kuras noņem sāpes dažu sekunžu laikā? - Es jautāju.
Viņš iesmējās.
- Es izmēģinu jaunās tehneloģijas...tās mainās katru dienu..- Viņš pasmīnēja.
Es pasmaidīju,brīdi novērsos,taču,tad atkal uzlūkoju viņu.
- Umm...tu zini,kur Jungkooks pašlaik ir? - Es jautāju,jo atcerējos,ka viņš palika kopā ar Amēliju.
Man iekšā bija nelāga sajūta,bet es nezināju,kāpēc.
Jins uzreiz paraustīja plecus.
- Es nezinu...es visu laiku biju šeit...- Viņš sacīja un es uzreiz saprotoši pamāju.
- Cik ir pulkstenis? -
Jins uzmeta aci savam sienas pulkstenim,kas bija tieši virs manis.
- Pašlaik ir 12:14.- Viņš atbildēja.
Es nopūtos.
- Es negribu vairs gulēt...- Es nočukstēju,jo man tas likās tik nogurdinoši.
Man vismaz galva vairs nesāpēja.
Jins pienāca pie manis un noskatīja mani.
- Nedomāju,ka tā ir laba doma,ja palaidīšu tevi tagad prom...tev vajadzētu vēl vienu nakti izgulēt,lai es varu pārliecināties,ka jūties labāk..- Viņš sakārtoja man segas un apsēdās blakus.
Es uzreiz pakratīju galvu.
- Nē,nē,nē...lūdzu,Jin...palaid mani...- Es uztaisīju kucēna acis. - Man būs viss labi...- Es nočukstēju.
Viņš nobolīja acis un nopūtās.
- Labi,tikai pēctam nevaino mani,ka tev ir atkal slikti...- Viņš piecēlās.
Es vāji pasmaidīju.
- Būs labi...tiešām...- Es centos viņu nomierināt,lai gan nezināju vai tas līdz,jo es nevaru paredzēt savu veselības stāvokli.
Es nospārdīju segas un pirms es kāpju ārā,es paskatījos uz savām rokām.
Man bija kādi seši plāksteri.
Es uzrāvu uzaci.
- Nu gan pamatīgi viņa mani apstrādāja..- Es teicu.
Jins uzreiz paskatījās uz mani.
- Par ko tu tagad runā? Kas tevi apstrādāja?- Viņš prasīja un es zināju,ka viņš neliksies mierā.
Pamanījis,ka kāpju ārā,viņš nāca man noņemt sistēmu.
Pa to laiku,es nopūtos.
- Misijas laikā...tur bija tā Amēlija...Jungkooka bijusī....- Es nočukstēju.
Jins sastinga un nezināja,ko teikt.
- Paga...Jungkooks...viņam bijusi draudzene? - Jins bija šokā.
Es uzrāvu uzaci,izdzirdot viņa šokēto toni.
- Jā..tu nezināji? - Es jautāju,jo viņam sejas izsteiksmē varēja redzēt tikai mulsumu.
Brīdi nolaidis skatienu,viņš pamāja.
- Nujā...neviens jau man nekad to nav teicis...es vienkārši esmu šokā,ka tieši Jungkookam,zinot,ka viņš ienīst pretējo dzimumu,jo viņš ir ļoti auksts,bet...tagad redzot viņu,kopā ar tevi,es redzu,ka viņš ir mainījies un tas mani ļoti pārsteidza...- Viņš pasmaidīja.
Pēc viņa vārdiem man uzreiz palika siltāk un man ietrīsējās sirds,taču man bija bail,ka tomēr nebūs labi.
Es beidzot izkāpu ārā un mēģināju nostāties kājās.
Es būtu pakritusi,ja Jins mani nebūtu pieturējis.
- Paldies,tev...- Es neveikli pasmaidīju.
Viņš man arī uzsmaidīja.
- Nav par ko...tātad..esi droša,ka varēsi pati paiet?....es nemaz negribu uzņemties sekas,jo tu mani neklausi un neļauj man palīdzēt...- Viņš nopietni teica,kamēr es pavisam stabili nostājos.
Šoreiz man izdevās noturēties.
Es lepni pasmaidīju un norādīju uz sevi.
-Redzi? Es varēšu pati paiet..- Es teicu un virzījos uz durvju pusi.
Jins šaubīgi paskatījās uz mani.
- Tu man skaties...esi uzmanīga...ej labāk uz istabu atpūsties,jo man bail,ka atkal tev neparādās liela temperatūra..- Viņš noskatīja mani,kamēr es pamāju viņam ar roku,žestā,ka saprotu viņu un gāju ārā no medicīnas telpas.
Lai gan man nebija tik daudz spēka,jo man pēc temperatūrām vienmēr bija bezspēks,es devos ātri uz Jungkooka istabu,lai pārliecinātos vai viņš tur nav.
Kad iegāju iekšā,viss bija kluss.
Tur bija tukšums un viņš tur nebija.
Es nopūtos un apsēdos uz gultas.
- Diez,kur viņš varētu tagad būt? - Es sev jautāju.
- Esmu šeit...- Es pēkšņi izdzirdēju balsi.
Es pacēlu galvu un ieraudzīju Jungkooku.
Pat pašai nemanot,man sejā iezagās liels smaids.
Taču tas ātri nozuda,jo pamanīju,kā viņš izskatās.
Likās,ka viņš atkal ir iesaistījies kādā kautiņā.
Drēbes bija netīras,mati bija izspūruši,lūpa atkal bija pārsista un arī uzsista zila acs.
Es tiešām negribēju viņu redzēt tādā stāvoklī.
Viņš vienkārši stāvēja durvju ailē un pētīja mani.
Viņam sejā varēja redzēt lielu nogurumu.
Es nekavējoties,piecēlos kājās un skrēju pie viņa.
Es cieši viņu apskāvu un arī saspiedu viņu tā,itkā šī būtu pēdējā diena,priekš mums abiem.
Viņš salīgojās,bet noturējās un arī apskāva mani.
Es ieliku galvu viņa kaklā un nopūtos.
- God..Jungkook...tu mani nobaidīji..man likās,ka tevi vairs neredzēšu...- Man aizsmaka balss.
Pēc maniem vārdiem,viņš piespieda mani tuvāk un ielika savu galvu manos matos.
Viņš man neatbildēja un tas bija ļoti dīvaini.
Es uzreiz atrāvos un ieskatījos viņam acīs.
- Jungkook..? Kas noticis? - Es sāku satraukties. - Kāpēc tu nerunā? - Es vēroju viņa acis un sejas izsteiksmi,lai zinātu,ko viņš domā.
Viņš nolaida skatienu un palaida mani vaļā.
Es sāku vēl vairāk satraukties.
Es pieskāros viņa vaigam,taču viņš sagrāba manu roku un neļāva man to izdarīt.
- Nevajag...- Viņš nočukstēja.
Man izpletās acis un es apmulsu.
Jungkooks smagi nopūtās.
- Es to vairs nevaru...es nevaru tevi vēl vairāk sāpināt...- Viņam aizlūza balss.
Es biju šokā,kad to izdzirdēju,jo es nezināju,ko teikt.
- Par ko tu tagad runā? - Es biju apjukusi.
Viņš atkal mani satvēra,aiz vidukļa un dziļi ieskatījās man acīs.
- Es gribu,lai sāc jaunu dzīvi...bez mums...bez manis...jo...es nevaru vairs noskatīties,ka tu tiec apdraudēta mūsu dēļ,jo tu nēesi to pelnījusi..- Viņš brīdi apklusa. - Tev ir jādzīvo tādu dzīvi,kā pārējiem...tu esi pārāk laba un pareiza priekš šīs vietas un misijām,ko tev dod...tu esi pārāk laba priekš manis...tāpēc es negribu tevi sagraut un sāpināt vēl vairāk...- Viņam pašam bija grūti izteikt vārdus.
- Un...- Viņš atkal iesāka. - Es negribu,lai manis dēļ tev kāds nodara pāri...tā būs labāk gan priekš mums,gan priekš tevis,jo tici man...es saku tev tikai patiesību...- Viņš atspieda savu pieri,pret manējo.
Es nezināju,ko atbildēt.
Man acis sāka kļūt asarainākas.
- Bet Jungkook...es nevaru tevi pamest...- Es caur asarām izčukstēju.
Viņš uzreiz satvēra manu seju un,kamēr slaucīja manas asaras,kuras tāpat lija pār vaigiem,kā straumes,ieskatījās man acīs.
- Lūdzu..uzklausi mani,Y/N...tā būs labāk...neliec man tev lūgties un krist uz ceļiem,tev priekšā...es nēesmu tāds..- Viņam izdevās noslaucīt manas asaras.
Man likās,ka sabrukšu turpat uz vietas.
- Tu pats teici,ka mīli mani un..pats arī prasīji vai es vēlos ar tevi kopā būt...- Es saņēmos runāt. - Tu man apsolīji,ka būsi man blakus...vienmēr...- Es atkal sāku raudāt.
Jungkooks uzreiz mani cieši apskāva.
- Piedod,bet es solījumu laužu...es nevaru neko citu izdarīt,ja tas neatvieglos tev dzīvi...tev man jāuzticas,jo es galvoju,ka par to tu pēctam man pateiksies...es tev dodu iespēju dzīvot labāku dzīvi...vai tu gribi no tā visa atteikties? - Viņš pats bija satraucies,taču to noslēpa.
Es ieķēros viņa jakas malās.
- Bez tevis es nevaru dzīvot labāku dzīvi...- Man izspiedās atkal asaras. - Tu arī man pats to teici...tie ir tavi paši teiktie vārdi...- Es nevarēju vairs izturēt,ka jūtos bezspēcīga un naiva ticot,ka viss būs labi.
Es zināju,ka kaut kas nav labi.
- Es tevi ienīstu...- Es nočukstēju,šoreiz no dusmām,kas raisījās manī.
Viņš nopūtās.
- Tad ienīsti mani...es jutīšos daudz labāk,ja tā par mani domāsi...- Viņš vēsi atbildēja un atlaida mani vaļā.
Es uzlūkoju viņu,ar neticīgām acīm.
Es nespēju viņam noticēt.
- Tu neesi šeit galvenais,tāpēc es palikšu,SKAIDRS??!!! - Tagad es tiešām paliku dusmīga.
Es grasījos pamest telpu,bet viņš mani nostopēja un apgrieza mani apkārt.
- Y/N...lūdzu nedari muļķības...- Viņš brīdināja mani.
Es sarkastiski iesmējos.
- Itkā tu to varētu izlemt...Yoongi ir boss,tāpēc viņš var noteikt vai es varu palikt,vai tomēr nē..tāpēc novāc rokas...- Es draudēju.
Es domāju,ka viņš mani palaidīs vaļā,bet viņa tvēriens kļuva arvien ciešāks,līdz viņš pierāva mani tuvāk.
- Ak tad parādījās raksturiņš,cieto riekstiņ? - Viņš iesmējās.
Tajā brīdī man gribējās iesist viņam pa to smuko seju,bet es negribēju to vēl vairāk sabojāt.
Es smagi nopūtos.
- Novāc ROKAS,ES TEICU!! - Es atkal viņam uzkliedzu,kas lika viņam piespiest mani pie sienas.
Viņam sejā bija smīns,taču,tad tas ātri nozuda.
- Un es domāju,ka esi pārāk pareiza,lai dusmotos...kas to būtu domājis...- Viņš nopētīja mani.
Es nosprauslājos.
- It kā tu to nezinātu...man vajadzēja tevi jau vakar nošaut,kad man bija iespēja...- Es vienaldzīgi atbildēju un novērsu skatienu.
Pēc tiem vārdiem,viņš saspieda manu kaklu,kas lika man rīstīties.
- Tu atkal gribi mani sadusmot? Es tevi jau par to brīdināju...es nēesmu labs cilvēks...priekš tevis...- Viņš pieliecās man tuvāk.
Es neko viņam neatbildēju,jo man bija grūti elpot.
To pamanījis,viņš atlaida mani vaļā un satvēra manu vaigu,taču brīnumainā kārtā,maigā un rūpīgā veidā.
Viņš brīdi aizvēra acis un nomierinājās.
- Y/N...beidz..tu labi zini,ka tagad es gribu tev tikai to labāko..lai netiec apdraudēta..es parūpēšos,lai tev ir mājas un labi apstākļi..- Viņš lūdzās,kad atkal paskatījās uz mani.
Es nobolīju acis.
- Un tev tas tiešām rūp? Pirms dažām sekundēm tu grasījies mani nožņaugt...kas tad atkal notika? - Es sarkastiski jautāju.
Viņš samiedza acis un centās saturēt savas emocijas.
- Tev jāzina,ka tāds esmu...mani var viegli sadusmot...- Viņš atkal uzlūkoja mani.
Es smagi nopūtos un prātīgi noņēmu viņa roku,kas bija man uz vaiga.
Es to cieši saspiedu un ieskatījos viņam acīs.
- Piedod,bet..lai arī,ko tu man teiktu,es vienalga palikšu un man vienalga,ka tas ir bīstami...- Es atrāvos no viņa.
Viņš izskatījās apstulbis.
- Tāpēc lūdzu atvaino mani...es došos uz treniņu,kur man vajadzēja būt jau pirms pāris dienām..- Es pirms tam aizgāju paņemt sev tīras drēbes un es pametu Jungkooku istabā,kurš nolamājās pie sevis.
- Viņa tiešām nesaprot,kur iepinusies...ah..Y/N...- Viņš nočukstēja.
Es iegāju treniņtelpā,kur jau stāvēja Hobi.
Viņš ieraugot mani apmulsa.
- Y/N? -
Es pasmaidīju,taču,tad nopūtos.
- Sveiks..man vajadzēja mazliet patrenēties pie tevis..atceries? - Es piegāju viņam tuvāk.
Uz brīdi viņš padomāja,taču,tad pasmaidīja.
- Oh..jā..- Viņš iesmējās. - Kā tad es to varēju aizmirst..piedod...- Viņš nolika hanteles,ko viņš visu laiku bija cilājis,uz zemes.
Es uzrāvu aci.
Viņš izturējās tiešām daudz savādāk,nekā citi.
Man viņš atgādināja Jinu.
Par to iedomājoties,es pasmaidīju.
- Nu..tad...ko mēs īsti darīsim? - Es jautāju,kad viņš atkal paskatījās uz mani.
Hobi pasmīnēja.
- Neko daudz...vienkārši pasportosim,lai tu uzturētu sevi labā formā..tev tas noderēs misijām un varbūt arī..lai pārsteigtu Jung...- Viņš iesāka,bet es viņu apturēju.
- Ko?? Lūdzu nepiemini viņu... -Es nočukstēju.
Viņš iesmējās un piemiedza man ar aci,kas lika man piesarkt.
Es pat nezināju,kāpēc.
- Nevajag izlikties...es taču visu zinu,kas starp jums notiek..- Hobi smīnēja un aizgāja līdz mūzikas centram.
Es apstulbu.
- Nekas starp mums...vairs nenotiek...- Es caur sakoztiem zobiem,čukstēju.
Viņš to,protams,dzirdēja.
- Jau atkal strīdaties? - Viņš jautāja,uzgriezis man muguru,kamēr meklēja kādu piemērotu mūziku,sportam.
Es nobolīju acis un neko neatbildēju.
Tad visu telpu pārplūdināja mūzika.
Es no sākuma salecos un paskatījos uz Hobi.
- Kam tad tas? - Es jautāju,kad norādīju uz mūzikas centru.
Viņš paskatījās uz mani ar "Nopietni?" skatienu un iesmējās.
- Domāji,ka sportosim klusumā? Nu nē...es neesmu tā pieradis...mūzika visu padarīs jautrāku...- Viņš smaidīja.
Tas lika man nomierināties un es pasmaidīju.
- Labi,labi...- Es atbildēju.
Tad mēs sākām iesildīties.
Viņš man lika daudz ko darīt,ka man likās,ka nokritīšu,no bezspēka.
Es skrēju,lecu,tupos,cilāju hanteles un vieglus svarus,pievilkos pie stieņiem,atkal skrēju,tad pumpējos,ar lielām grūtībām,taču pēctam es jutos tik labi,lai gan man vairs nebija spēka.
Es biju lepna,ka varēju to izturēt.
Mūzikas pavadībā tas tiešām bija jautri,jo mēs visu laiku smējāmies un,ja tā padomā,tad es nebiju ilgu laiku tā smējusies.
Kad apsēdāmies uz grīdas,Hobi man iedeva padzerties.
Es viņam pateicos un dzēru tik daudz ūdeni,kamēr pudele bija jau tukša.
Viņš par mani iesmējās.
- Tev pie tā būs jāpierod,kad nāksi pie manis..- Viņš pasmīnēja,smagi elsojot.
Es paskatījos uz viņu un arī smagi elsoju.
Man nebija vairs spēka neko pateikt,jo es biju tā piekususi...akdievs..
Kad mazliet nomierinājos,es varēju viņam atbildēt.
- Tu katru reizi man tā liksi sportot? - Es jautāju.
Viņš uzreiz pakratīja galvu,noraidošā žestā.
- Katru reizi nē...citreiz mums būs bokss...- Viņš turpināja dzert.
Es samulsu un nezināju,ko teikt.
Man tieši no boksa cīņām bija bail...
Tas sāp...
Ieraudzījis manu sejas izsteiksmi,Hobi iesmējās.
- Tač nomierinies...tas varbūt notiks pēc kaut kāda ilga laika,kad jau būsi šeit iejutusies..-
To izdzirdot,es mazāk satraucos,bet vienalga,tas notiks..kādu reizi...
Kad atguvu spēkus,es piecēlos kājās un paskatījos uz viņu.
- Paldies,par treniņu...šis bija tiešām jautri...- Es piesarku un pasmaidīju.
Viņš pasmīnēja un arī piecēlās kājās.
- Es taču tev teicu..tātad...ko tu tagad darīsi? - Viņš jautāja,kamēr paņēma dvieli un slaucīja savus sviedrus,kas bija viņam uz kakla.
Es sāku viņam blenzt virsū.
Kāpēc visi puiši,kuri svīst un paliek slapji,izskatās seksīgi?
Es to tiešām nesapratu.
- Kas ir? - Pēkšņi viņš man izjauca domas.
Es atkal piesarku un pakratīju galvu.
- Nekas...es iešu laikam uz dušu...un,tad atpūtīšos...- Es novērsos,lai neskatītos viņam acīs.
Hobi dīvaini noskatījās,taču,tad pamāja.
- Tad jau pagaidām attā.- Viņš atkal pasmaidīja.
Es arī viņam uzsmaidīju un momentā pametu telpu.
Kad izgāju ārā,es smagi nopūtos.
Phuu...tas bija grūti...
Es vispirms devos uz Jungkooka istabu,lai paņetu sev tīras drēbes.
Un kad atkal izgāju gaitenī,es ieraudzīju Jungkooku.
Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām.
- Kā gāja? - Viņš pienāca tuvāk.
Es uzrāvu uzaci un atkāpos.
- Kāpēc prasi? Man likās,ka tev vienalga? - Es gribēju viņam paiet garām,bet viņš mani apturēja.
- Tu nēesi pārdomājusi? Ir pēdējais laiks,lai pamestu šo vietu. - Jungkooks mani brīdināja.
Es smagi nopūtos.
- Nemaz neceri...es te palikšu un domā,ka es to daru tevis dēļ?....NĒ! Man šeit tīri labi patīk un es izbaudu citu kompāniju,taču runājot par tevi...hmm...- Es gribēju turpināt,taču viņš mani saķēra un piespieda mani pie sienas.
Man izkrita drēbes no rokām un es šokēti paskatījos uz Jungkooku.
- Ko tu dari?!?! Tu esi jucis!! - Es sāku panikot.
Viņš pētīja mani ar visnopietnāko skatienu un man jau sāka palikt bail.
Es nezināju,kas viņam padomā un,ko viņš taisās darīt.
- Lūdzu..palaid mani vaļā...man jāiet uz dušu..- Es vēsā tonī teicu.
Jungkooka sejā parādijās smīns un viņš pieliecās man pie auss.
- Uz dušu? Hmm..vai es varu tev piebiedroties,zaķ? - Viņa elpa bija jūtama man uz ādas un es jutu,ka mana sirds dauzās vēja ātrumā.
Ko lai es tagad daru?!?!
Es nezināju,ko teikt,jo es paliku sarkana un man bija liels kauns.
Tā nebija vairs baiļu sajūta,bet drīzāk,apkaunojuma sajūta.
- Nu? Tad es drīkstu tev uzturēt kompāniju?- Viņš pabāza rokas,tieši zem mana krekla.
Es vēl vairāk sāku panikot.
Es vēl plusā biju slapja un fakts,ka viņa roka ir zem mana krekla,to padarīja vēl sliktāku.
Viņš to laikam pamanīja.
- Es varu tevi atvēsināt...- Viņš čukstēja.
Nu viss!
Es pagrūdu viņu nost no manis,ar visu savu atlikušo spēku un tas man ļoti labi izdevās.
Es paņēmu savas drēbes no zemes un paglūnēju uz viņu.
- Vēlreiz man pieskarsies,tu pats izlidosi no šejienes ārā...SAPRATI???!! - Es biju nikna uz viņu.
Jungkooks palika nopietns.
- Ko tu tikko teici? Kādā sakarā...- Viņš apklusa,jo es jau nozudu no viņa skata.
Viņš atkal nolamājās.
- Es viņai atriebšos...tad tik pagaidi,zaķ...- Viņš pasmīnēja un devās uz otro pusi.
Es biju tik dusmīga.
Es jau domāju,ka man vairs neviens nespēs sabojāt garstāvokli,jo pēc treniņa,kas man bija ar Hobi,es jutos tik labi,bet atkal Jungkooks to visu izjauca.
Vienkārši ideāli.
Tagad viņš izturas tā,itkā starp mums nekas nebūtu noticis un viņš nekad nebūtu mani sāpinājis.
Es nespēju tam noticēt.
Es smagi nopūtos un ieslēdzos dušu telpā.
Labi,ka varēja aizslēgt durvis,citādāk jebkurš varēja ienākt.
Dušas bija atklātas,tāpēc man bija bail,ka kāds pēkšņi mani ieraudzītu.
Kad iekāpu duškabīnē un uzgriezu karsto ūdeni,es nopūtos no laimes un labsajūtas.
Vismaz kādu brīdi es varēju tā relaksēties.
Līdz brīdim,kamēr kāds nepieklauvēja,pie durvīm...
Es izpletu acis un nogriezu ūdeni.
- KAS TUR IR?!? - Es saucu.
Brīdi iestājās klusums,taču,tad persona ierunājās.
- Šeit,Namjoon...es gribēju pabrīdināt,ka vakarpusē jums ar Jungkooku būs misija. - Viņš teica.
To izdzirdot,man apstājās sirds.
Nu nē...
- TU DZIRDI MANI?!?! - Šoreiz viņš pacēla balsi.
- JĀ,JĀ! ES JAU SAPRATU!! PALDIES,KA PATEICI!! - Es atsaucu.
Tad atbildes nebija un es nopratu,ka viņš aizgāja.
Es smagi nopūtos.
- Jau atkal...- Es nočukstēju.
Es devos Jungkooka istabas virzienā un uzreiz iekritu gultā,kad ieraudzīju,ka istaba ir tukša.
Es būtu aizmigusi,ja kāds man neuzsistu pa galvu.
Es uzreiz paskatījos,kurš to izdarīja,es uzreiz apsēdos sēdus un paglūnēju uz viņu,kamēr berzēju savu galvu.
- Kas tev ir??!! Kad tu vienreiz mani liksi mierā?!?! - Es biju dusmīga.
Jungkooks iesmējās.
- Piedod,zaķ,bet nekad es nelikšu tevi mierā,kamēr būsi šeit...- Viņš pieliecās tieši pie manis.
Es atkāpos uz atpakaļu,taču es apstājos,jo viņš iesprostoja mani,starp savām rokām.
- Es tevi brīdināju...es nēesmu labs cilvēks...- Viņš liecās arvien tuvāk.
Es uzreiz noreaģēju un pagrūdu viņu nost.
- KĀ TEV NAV KAUNA??!! Vispirms tu mani sāpini,taču,tad man uzmācies...KAS AR TEVI NOTIEK?!?! - Es biju šokā.
Jungkooks iesmējās.
- Tu tiešām esi cute,kad dusmojies...- Viņš pētīja mani.
Es paliku sarkana un nezināju,ko atbildēt.
Man likās,ka uzsprāgšu.
- Jungkook...lūdzu...liec mani mierā...- Es čukstēju un ieskatījos viņam acīs.
Viņš uzreiz palika nopietns un atkal pienāca man tuvāk.
Šoreiz es pavirzījos līdz pašai sienai.
Viņš atspiedās ar rokām pret gultu un pieliecās man klāt.
Viņa seja bija dažu cm attālumā no manas un es domāju,ka miršu,turpat uz vietas.
Jungkooks pasmīnēja un atkal palika nopietns.
- Nekad,dzirdi?...kamēr tu būsi šeit,manā istabā,pie manis,es nekad nelikšu tevi mierā...- Viņš mazināja distanci mūsu starpā un jau nākamajā brīdī viņa lūpas bija man uz kakla.
Es ievaidējos un nezināju,ko darīt.
Es esmu lamatās...