Hold me

Chapter 7

"Viss būs kārtībā," - Stefānija čukstēja, notupusies man pretī un turot manas rokas savās plaukstās.

Seja man bija noraudāta, galva plīsa pušu aiz visa stresa un visa notikušā. Man nebija ne jausmas kā rīkoties šajā situācijā, jo mana dēla dzīvība tika apdraudēta un tā viennozīmīgi bija mana vaina.

"Nebūs gan," - nošņukstēju. - "Mans brālis vīrieti, ko mīlu, pārvērta par dārzeni, draudēja nošaut manu dēlu. Sasodīts bērnam ir trīs gadi un viņš ir izgājis cauri ellei. Tu saproti, cik liels psiholoģisks spiediens viņam šobrīd ir?"

"Es saprotu, bet asaras un stress neko neatrisinās," - Stefānija mierīgi piebilda, beidzot pieceļoties kājās un izņemot no džinsu kabatas telefonu. - "Uzzvanīšu tēva brālēnam, varbūt viņš var kā palīdzēt."

Es neko neatbildēju, skaļi, bet tai pašā laikā smagi nopūtos un, pieceļoties kājās, devos uz istabu, kurā šobrīd atradās Harijs. Nu jau viņš gulēja gultā ar skatu uz griestiem un vērās tajos, taču, kad es aizvēru durvis, viņš noraustījās.

"Kā es gribētu, lai tu mani šobrīd atbalstītu, mīlētu tāpat kā es tevi," - smagi nopūtos. - "Tu pat nezini, ka kļuvi par tēvu un vēl jo vairāk neapjaut, kas šobrīd ar viņu notiek."

Klusums. Istabā varēja dzirdēt tikai to kā aiz logiem pūš vējš un kā Stefānija runā pa telefonu ar savu tēvoci.

***

Ir pagājušas asarām, stresa, dusmām 3 pilnas nedēļas.

Džonijs, paņēmis līdzi Lūkasu, aizbēdzis prom un Stefānijas tēvocis, kas strādā policijā, cenšas palīdzēt ar visiem saviem spēkiem un paziņām, taču šobrīd nav nekādu rezultātu.

Harijs savukārt ir sācis pārvietoties - viņš daļēji arī sācis runāt pateicoties psihoterapeita vizītēm trīs reizes nedēļā. Tas, ka viņš jau komunicē ar apkārtējiem, pats ēd, dzer ir jau liels progress.

Es sēdēju savā guļamistabā, veroties laukā pa logu, joprojām sūtot balss ziņas uz Džonija telefonu. Es turpināju viņam zvanīt, rakstīt, neskatoties uz to, ka zināju, ka no tā nav nekādas jēgas.

Pat muļķim bija skaidrs, ka klausuli viņš nepacels, dēlu man neatgriezīs, ja vien nepateikšu, kur slēpjas Harijs.

Stefānija bija mans šī brīža lielākais atbalsts - viņa atradās man līdzās, mierināja, sakot, ka viss būs labi, bet bieži vien bija grūti ticēt šiem vārdiem, jo viss galīgi nebija labi.

Es biju bezizejas situācijā.

"Tu domā ar galvu, ko tu vispār dari?!" - dzirdēju Stefānijas dusmīgo balsi un uzreiz steidzos uz viesistabu. - "Beidz nodarboties ar muļķībām un atved Leksijai Lūkasu. Viņš ne pie kā nav vainīgs."

Nākamajā brīdī Stefānija ieslēdza skaļruni un es tikmēr apsēdos, jo šķita, ka kuru katru brīdi nokritīšu ģībonī.

"Kamēr tas kretīns nebūs izolēts no sabiedrības, tikmēr mūsu mīļā Leksija savu dēlu nedabūs, to tu vari viņai nodot, ja vien viņa jau nedzird to, ko es saku," - Džonijs vienaldzīgā balsī noteica.

"Tu pats neesi labāks par Hariju, ja rīkojies šādi," - iejaucos sarunā es, kad Stefānija apsēdās man blakus. - "Tu trīs gadus turēji Hariju ieslodzījumā un to pašu dari ar manu dēlu, kuram ir tikai trīs gadi. Varbūt tad tev ir nepieciešama speciālista palīdzība un mūžīgā izolācija no sabiedrības?"

"Es tavā vietā būtu pievaldījis savu muti, jo tas, ko tu saki, var negatīvi ietekmēt Lūkasa turpmāko laika pavadīšanu," - Džonijs iesmejoties teica, kas lika man nobolītues. - "Tev atliek tikai pateikt, kur ir Harijs, mani puiši viņu savāks un tu dabūsi savu brīnišķīgo dēlu."

Es taisījos ko teikt, taču Džonijs nolika klausuli.

"Pasaki viņam, kur es esmu," - es izdzirdēju Harija balsi, kas man lika uzmest viņam jautājošu skatienu.

Vai tiešām viņš ir gatavs turpmāko dzīvi pavadīt Džonija ieslodzījumā?

_______________________________________

Ļoti ceru, ka lasītāji ir palikuši
Izlēmu vasarā likt vairāk nodaļas, jo man daudz brīva laika un pēkšņi uznāca iedvesma
Kā vienmēr - ja patika, nospied ☆ un iekomentē

Mīlu, Kika♡