Hold me

Chapter 6

"Kur viņš ir?" - Džonijs ietrauktdamies virtuvē dusmīgi iesaucās, aizvērtot aiz sevis dzīvokļa durvis. Džonija niknais, bet tai pašā laikā biedējošais, skatiens tika pievērsts mums abām.

Stefānija pietraucās kājās, centās apskaut Džoniju, taču viņš, saķerdams abas viņas rokas, pagrūda malā.

"Mīļais, kas lēcies?" - viņa saraukusi pieri jautāja, tēlodama, ka nesaprot Džonija pasliktinātā garastāvokļa iemeslu.

"Netēlo," - viņš caur sakostiem zobiem norūca. - "Kur viņš ir, muļķes? Domājāt, ka neuzzināšu, ka jūs abas esat pie vainas?"

"Par ko tu runā?" - jautāju, sakrustojot rokas virs krūtīm. - "Ja tu turpināsi runāt ar mums tādā tonī, vari droši iet atpakaļ uz turieni no kurienes atnāci, jo es tādu izturēšanos savā dzīvoklī nemūžam nepacietīšu."

"Neizliecies!" - Džonijs nokliedza uzsistdams ar dūri pa galdu, kas lika sarauties gan man, gan Stefānijai, bet no istabas parādījās Lūkass, kura sejā labi varēja redzēt bailes, kuras izraisīja Džonija dusmīgais skatiens.

"Mammīt, kas noticis?" - Lūkas spalgā balsī jautāja, kas lika mūsu trīs uzmanību pievērsts puisītim, kurš sabijies turēja rokās savu rotaļlietu lācīti, ko bija saņēmis uz savu divu gadu dzimšanas dienu.

Es redzēju kā Džonijs tuvojas Lūkasam un sastingu, nezinot ko darīt, taču tad, kad es ieraudzīju viņa kabatā pistoli, es saļimu uz grīdas. Stefānija savukārt steidzās viņu virzienā, bet Džonijs paceļot Lūkasu opā, pielika pistoli pie viņa deniņiem.

"Tu jucis esi?!" - dzirdēju Stefānijas kliedzienu, bet mana redze sāka migloties asaru dēļ, kas saskrēja acīs.

"Man viss ir kārtībā," - Džonijs teica, pēc tam paraustot plecus. - "Nenāc tuvāk, citādāk izšaušu."

"Tu blefo," - Stefānija teica, sakrustodama rokas virs krūtīm.

"Tēvoci, tā ir spēļmantiņa?" - Lūkass klusi jautāja, bet Džonijs viņam veltot neīstu smaidu, pateica "jā".

"Džonij, nejauc bērnu iekšā!" - Stefānija dusmīgi nokliedza. - "Bērns ne pie kā nav vainīgs, sasodīts! Tu saproti, ko tu vispār nodari gan viņam, gan Leksijai ar savām darbībām?!"

"Es daru to, ko vajag izdarīt, jo citādāk viņa nomocīs gan sevi, gan savu bērnu," - Džonijs paraustīja plecus. - "Tātad tev ir divas izvēles, Leksij, vai nu tu glāb Lūkasu vai nu tu man saki, kur ir Harijs."

"Nē," - klusi izdvesu, ceļoties kājās, paralēli atstutējoties pret viesistabas galdu. - "Atlaid manu dēlu,"

"Tu šeit neesi noteikumu noteicēja," - Džonijs norūca un pagāja nedaudz pretī Stefānijai. - "Vācies malā, citādāk izšaušu."

"Nē, tu to neizdarīsi," - Stefānija norūca, neizkustēdamās no vietas, bet brīdī, kad Džonijs taisījās uzspiest uzgali, es skaļi iekliedzos, lūgdama viņai, lai paiet malā.

Kad Stefānija pagāja malā, Džonijs, turēdams Lūkasu rokās, izgāja no dzīvokļa, bet es izplūdu histērijā. Es saķerdama galvu, sāku raudāt. Histēriski raudāt.

Džonijs paņēma manu dēlu.

_________________________________________

Vēl viena nodaļa ( šoreiz ne pēc gada xddd )
Bet ļoti ceru, ka jums patika
Droši rakstat, kas būtu jāpielabo
Kā arī piesekojiet man instagramā @kristiinees ;))

Kā vienmēr - nospied ☆ un iekomentē
Mīlu, Kika <333