Hold me

Chapter 4

Pie milzīgās, pamestās ēkas stāvēja divi masīvi vīrieši, kuri par laimi neievēroja mūs, jo acīm redzot viņu redzes loks nebija pietiekami plašs jeb arī viņi bija vieni no tiem vīriešiem, kuru fiziskais spēks ir daudz reizes lielāks, nekā domātspēja un gudrību krājums.

- Ko darīsim? - klusi čukstot jautāju Stefānijai, ik pa laikam paskatoties uz ieejas durvīm pie kuras stāvēja tie divi vīrieši. - Mēs nekādīgi netiksim viņiem cauri. -

- Jāizdomā turpmākās rīcības plāns, - Stefānija domīgi teica.

- Tur nav ko diži domāt, - saciju, atkal palūkojotiies uz diviem apsargiem. - Tu novērs viņu uzmanību un es eju iekšā. -

- Varbūt otrādi? - Stefānija nedroši jautāja. - Man bail no viņiem. -

- Bet vai tu spēsi atrast Hariju un pārliecināt viņu doties tev līdzi? - smagi nopūtos, skatoties uz Stefāniju, kura noraidoši purināja galvu.

- Tāpēc došos es, - noteicu, neatraujot savu skatienu no brāļa draudzenes.

- Labi, es varu iet pie tiem puišiem? - Viņa jautāja, bet es noraidoši papurināju galvu.

- Vēl nē, - teicu, atpogājot no viņas blūzes pirmās trīs pogas, lai veidotos dekoltē, kas parasti pievērš uzmanību. - Tagad gan vari doties. -

- Atvainojiet, jūs nepalīdzētu man lūdzu ar mašīnu? Tā pusceļā apstājās un to vairs nevaru iedarbināt, - Stefānija teica, kamēr es slēpos aiz tuvākā krūma. - Jūs taču saprotat kaut ko no mašīnām, vai ne? -

Stefānija virpinot matus, gaidīja atbildi, bet to nesagaidīja, jo puiši tūdaļ devās uz viņas norādītās mašīnas pusi, pēc tā, kad apskatīja viņas redzamās krūtis.

Es ātri ieskrēju iekšā pamestajā mājā, kuras pirmajā stāvā nebija nevienas durvis, līdz ar to es uzkāpu otrajā stāvā. Es virināju vairākas durvis vaļā līdz neatvēru tās istabas durvis, kurā bija redzami Harija čirkainie, brūnie mati, kuri neskatoties uz to netīrumu joprojām mani apbūra tāpat kā pirms vairākiem gadiem.

Harijs uzreiz pagrieza savu galvu uz manu pusi. Viņš bija piesiets pie krēsla, viņa mute bija aizlīmēta ar skoču, bet ap acīm tika uzlikts apsējs.

Es uzreiz pieskrēju pie viņa, notupjoties viņam pretī un noņemot apsēju no acīm. Es atlīmēju skoču no Harija mutes. Harijs skatījās uz mani un viss ko viņa smargadzaļās acīs redzēju bija tukšums, neizpratne un izmisums. Bija sajūta it kā viņš mani nepazītu. It kā es būtu viņam svešs, nepazīstams cilvēks.

Harijs izskatījās tik nobijies, tik izmocīts, ka mana sirds sažņaudzās uj tad salūza milijards gabaliņos. Viņa seju un ķermeni rotāja zili violeti zilumi, rētas un nobrāzumi, kas liecināja tikai par to, ka tie divi velna iemiesojumi bieži vien pielietoja fizisko spēku pret Hariju. Iespējams arī brālis viņiem lika to darīt, kas vēl vairāk lika man saskumt, jo tā daļēji ir mana vaina, tādēļ ka mans brālis ir šī visa notikuma iniciators.

Es sāku atsiet virves, kas bija cieši savītas ap tievo Harija ķermeni - izskatījās it kā viņu pat nebūtu barojuši ar normālu, sātīgu ēdienu.

Nu ja, protams, ko gan var gribēt - ne jau viņš tika pieczvaigžņu viesnīcā ar vislabāko apkalpošanu.

Harijs skatījās apkārt, joprojām klusēdams, kamēr es knapi viņu atbrīvoju no virvēm un piecēlu kājās, cenšoties noturēt viņu stāvus.

Es velkot Hariju aiz sevis, izvilku viņu no istabas, ātri noejot lejā, tai pašā laikā uzmanot to, vai kāds no abiem apsargiem nav netālu, lai pieķertu mani pie Harija atbrīvošanas.

Es labi sapratu, ka man nekas nevar notikt, jo tos vīrus nolīga mans brālis, bet tas nenozīmēja, ka viņi nespēs Harijam nodarīt vēl lielāku fizisku un morālu kaiti.

Atvērusi vienu no logiem, es palīdzēju Harijam izrāpties laukā, pēc tam arī es pati izrāpos, liekot ar spēku notupties Harijam, es notupos arī pati, jo sadzirdēju kā atveras ārdurvis.

Sajutot, kā mans telefons bikšu kabatā novibrē, es to izvilku no tās un atbloķēju, ieraugot ziņu no Stefānijas.

"Jūs tikāt laukā?"

"Jā, tikām"

Bija mana momentālā atbilde. Es atkal piecēlu kājās Hariju, kad abi vīri izgāja laukā.

Bija smagi un grūti, jo Harijs šobrīd bija kā nefunkcionējošs dārzenis.

Stefānija ar savu mašīnu piebrauca tuvāk mums un izkāpusi no mašīnas, atvēra aizmugurējas durvis, atvieglojot man Harija ielikšanu mašīnā.

Es Hariju noguldīju uz aizmugurējiem sēdekļiem, bet pati apsēdos blakus Stefānijai, kura uzsāka ceļu uz manām mājām.

Es biju nogurusi, bet tai pašā laikā arī laimīga, jo Harijs būs mājās pie sava dēla un manis.

Mans Harijs atkal ir atpakaļ.

____________________________________

Pēc ilga laika stāsta nerakstīšanas esmu atpakaļ

Sorry, ka pazudu - veselības problēmas un skola spieda no visām pusēm.

Ceru, ka izdosies pabeigt šo stāstu, taču neko tiešām nesolu, jo es nezinu vai būs kāda jēga, tādēļ ka mana biežā nodaļu nepublicēšana samazina lasītāju aktivitāte.

Ļoti ceru, ka jums patika šī nodaļa

Neaizmirstiet nospiest ☆ un līdz nākamajai nodaļai.

Bučas, Kika♡