Hold me

Chapter 5

Harijs atradās blakus istabā. Viņš no turienes nenāca laukā, ja nāca, tad tikai ar manu palīdzību. Viņš nerunāja. Skatījās vienā punktā. Tas satrieca mani - mīļotais cilvēks atradās tādā stāvoklī, kamēr mans dēls uzdeva jautājumus par viņa esamību mūsu dzīvoklī.

Es atkal iegāju istabā, kurā uzturējās Harijs, lai savāktu traukus, kas joprojām bija pārpildīti ar ēdienu - Harijs nebija pieskāries ēdienam. Knapi ar manu palīdzību izdzēra ūdeni. Viņš uz mani skatījās kā uz svešinieku un man atlika tikai cerēt, ka Harijs izies no šī brīža stāvokļa. Ka viņš tiks pāri tam, ko nācās izciest, kamēr es naivi ticēju tam, ka viņš atrodas drošībā.

"Mammu!" - Dzirdēju Lūkasa balsi, kad viņš ar Stefāniju bija iegājis iekšā pa dzīvokļa durvīm. Lūkas pieskrēja pie manis un apķērās ap manām kājām, bet es pretī tikai pasmaidīju. Tomēr mans smaids pazuda pēc Lūkasa uzdotā jautājuma. - "Tas baisais puisis joprojām atrodas manā istabā?"

Bija sāpīgi dzirdēt Lūkasa pateiktos vārdus, jo tas "baisais puisis" ir viņa tēvs. Lūkas ir tā "baisā puiša" kopija, dēls. Man nebija ne jausmas, kā es iepazīstināšu Lūkasu ar viņa īsto tēvu, kad visus šos gadus es Lūkasam meloju par viņa tēva atrašanās vietu. Meli mani plosīja no iekšienes, taču man nekas cits neatlika kā turpināt melot, neskatoties uz to, ka meli tagad bija mana neatņemamā dzīves sastāvdaļa.

Agri vai vēlu, mani no domām iztraucēja Stefānijas zvanošais telefons. Viņai zvanīja mans brālis, ko varēja saprast pēc tā, ka viņa nobolījās, kādu brīdi rokās turot savu telefonu un urbjoties ekrānā. Es viņai pateicu klusu "pacel" un viņa mani paklausīja, paceļot klausuli un ieslēdzot skaļruni, lai arī es varētu dzirdēt to, ko mans brālis saka.

"Kur tu esi, mazā?" - izskanēja Džonija vārdi no telefona, kas lika manai sejai sašķobīties aiz pretīguma.

"Pie Leksijas," - Stefānija vienaldzīgi teica, bet es tikmēr noliku traukus izlietnē, bet Lūkass aizgāja uz manu istabu, lai skatītos multenes.  

"Tu nezini, kur Leksija bija šīs pēdējās trīs dienas?" - izskanēja Džonija ziņkārīgais jautājums, kas nozīmēja, ka viņam ir zināms tas, ka Harijs vairāk neatrodas tur, kur Džonijs viņu iespundēja.

"Mājās," - Stefānija vienaldzīgi noteica un paraustīja plecus, pēc tam noboloties. - "Kur viņa vēl varētu būt, m? Viņai trīs gadus vecs bērns jāpieskata. Jeb arī tu aizmirsi, ka Lūkasam nav tēva līdz ar to Leksijai ir grūtāk pieskatīt savu dēlu?"

"Tas tēvs kaut kur nozudis," - Džonijs smagi nopūšoties teica. - "No psihenes izbēdzis viņš ir."

"Bet tad jau ziņās par to rakstīs, brīdinās citus, ne?" - Stefānija turpināja runāt vienaldzīgā tonī, jo bija nokaitināta ar to, ka Džonijs konstanti melo par svarīgām lietām. To varēja saskatīt Stefānijas sejas izteiksmē. Bija sajūta, ka aiz nokaitināmības un dusmām, viņa izmetīs savu telefonu laukā pa logu.

"Nē, tu nesaproti..." - Džonijs smagi nopūšoties teica un norūcot klusu "atā", beidzot nometa klausuli.

"Sīkais kretīns, mērglis, melis," - Stefānija dusmīgi norūca, bet es iesmējos, kas lika viņai man veltīt jautājošu skatienu un saraukt uzacis.

"Viņš ir trīs gadus vecāks kā tu," - paraustīju plecus un viņa noboloties apsēdās uz dīvāna, bet es tūdaļ apsēdos viņai blakus.

"Un ko tu taisies darīt tagad? Kāds ir turpmākais plāns? Kāda ir turpmākā darbība?" - Stefānija jautāja, kas lika man aizdomāties. Tiešām.

Kāds ir mans turpmākās darbības
plāns. Slēpt Hariju istabā uz visu atlikušo mūžu? Bet arī uz citu vietu es viņu pārcelt nevaru, jo tagad Hariju ir jāpieskata kā mazu bērnu vai pārāk vecu opi, kurš neko nespēj un neprot darīt.

Džonijs tāpat agri vai vēlu uzzinās, ka es un Stefānija bijām tās, kas Hariju izvilka laukā no tās baisās vietas. Es varu iedomāties Džonija reakciju, taču manām darbībām ir pamatojums - visus trīs gadus es cerēju, ka Harijs ir drošībā. Ka Harijam viss ir labi, ja neskaita to, ka Džonijs apgalvoja, ka Harijs ir psihiatriskajā slimnīcā.

Džonijs meloja divām viņa tuvākajām sievietēm - man, savai māsai, asins radiniecei un savai meitenei, kuru, kā viņš saka, ļoti, ļoti mīl. Taču viņa darbības parāda un izsaka, ko citu.

"Es nezinu, ko mēs varam darīt šajā situācijā," - smagi nopūšoties teicu. - "Džonijs tāpat uzzinās to, ka Harijs ir šeit, pie manis."

"Jā, bet," - viņa iesāka, taču viņas teikto pārtrauca zvans pie durvīm, kas lika mums abām šokā ieplest acis un saskatīties.

Lai arī kas tas būtu, mana sirds sāka sisties kā negudra. Man nebij ne mazākās nojausmas, ko darīt un kā rīkoties šobrīd, jo ir liela iespējamība, ka pie durvīm zvana mans brālis.

______________________________________

Un vienu gadu vēlāk - es beidzot esmu atpakaļ xddd
Bet vispār sveiki visiem - gan jauniem lasītājiem, gan vecajiem ( ceru, ka tādi vispār šeit ir palikuši ).
Nāku pie jums ar jaunu nodaļu šim aizmirstajam stāstam, taču ļoti ceru, ka šī nodaļa nelika vilties un jūs to izbaudījāt.
Kā  vienmēr -
Nospied ☆, iekomentē
Mīlu, Kika♡