Hold me

Chapter 2

Aiz logiem gāza lietus, lielām lāsēm, kā no spaiņa.

Vējš viegli iepūta istabā caur atvērto logu, ļaujot sajust svaigo lietus smaržu, kas nez kāpēc priecāja.

Pēc neilga brīža es sadzirdēju skaļus soļus, it kā kāds vēja ātrumā, dauzot kājas pret grīdu, skrēja manā virzienā, kas tieši tā arī bija - Lūkass ieskrēja virtuvē, skaļi kliedzot, ka viņš skrien ātrāk par skaņas ātrums. Viņa teiktais lika man viegli iesmieties, saraut pieri tā, ka bija iespēja, ka man parādīsies grumbas.

Nebija pirmā reize, kad kaut kas šāds izskanēja laukā no mana piecgadīgā dēla mutes. Dažreiz nespēju noticēt tam, cik viņš ir gudrs, jo cik atceros par savu bērnību, mani uztrauca tikai lelles un multenes.

Es apsēdos pie virtuves galda, kamēr katlā vārījās piens auzu pārslu putras pagatavošanai, bet Lūkass tajā brīdī ielīda pie manis klēpī, ar seju pret mani, un aplika savas mazās rociņas man ap kaklu.

- Mammu? - Lūkass klusi nočukstēja skatoties ar miegainām acīm uz mani. - Vai es varu šodien neiet uz dārziņu? Tikai šodien. Lūdzu. -

Lūkass,  neatrāvis no manis savu skatienu, salika kopā savas mazās plaukstas, it kā lūdzoties, savukārt es izdvesu smagu nopūtu un ar nožēlu balsī teicu to, kas lika vilties zēnam, kurš sēdēja man klēpī.

- Saule, nebēdājies. Paēd brokastis, paskaties multenes un tad sāksim taisīties, labi? - jautāju, pieceļoties kājās, līdz ar to paceļot opā Lūkasu.

- Labi, mammu, - viņš smagi nopūšoties noteica, bet es tikmēr viņu noliku uz grīdas, ļaujot viņam doties uz istabu, lai noskatītos multenes.

  ***

Es viscaur slapja atslēdzu vaļā dzīvokļa durvis, ieejot tajā. Smagi nopūšoties es pakarināju slapjo jaku uz pakaramā, novilku kedas, noliekot tās netālu no skapja, kurā stāvēja visas jakas - gan manas, gan Lūkasa.

Pa ceļam uz viesistabu, es nolēmu piezvanīt Stefānijai, mana brāļa šī brīža meitenei.

Es netaisījos padoties Harija meklēšanā. Un, ja mans asins radinieks, mans brālis nevēlas man pateikt, kur ir mana dēla tēvs, tad es centīšos visu sev vajadzīgo informāciju izspiest no cilvēka ar kuru viņš pavada 24/7, kuram viņš visvairāk uzticas, kas patiešām ir šokējoši - pat man Džonijs neuzticas tik, cik uzticas Stefānijai.

Es paņēmusi savu telefonu, uzreiz atbloķēju to, atrodot kontaktos Stefāniju, un sāku zvanīt viņai.

- Hallo? - Nepagāja ilgs brīdis, līdz viņa pacēla klausuli.

- Čau, Stefānij, - ar entuziasmu balsī teicu. - Nevēlies atbraukt pie manis? Padzert tēju, parunāt? -

- Priekškam? - Viņa diezgan rupji, pēc manām domām, atbildēja.

- Mēs sen nepavadījām laiku divatā, man liekas, - teicu pirmo, kas galvā ielīda, un uzreiz to nožēloju.

- Nē, nu labi, man tāpat nav ko darīt, - viņa iesmējās. - Atbraukšu pēc pusstundas. -

- Labi, atā, bučas! - ātri nobēru un nometu klausuli, pat nesagaidot viņas atvadu frāzi.

***

Stefānija bija jau ieradusies un mēs abas dzērām ogu tēju, sēžot vienai otrai pretī.

- Kā tev iet? - Es uzsāku sarunu, tādējādi pārtraucot klusumu, kas bija iestājies.

- Labi. Un kā tev? - Viņa tūdaļ padomāja.

- Ne īpaši labi, - teicu, nolaižot skatienu uz galda virsmu.

- Kāpēc tā? - Viņa jautāja, skatoties uz mani.

- Vakar ar Džoniju centos parunāt par Hariju, - teicu. - Viņš mani visu vakaru pēc tā ignorēja. -

- Kāpēc par Hariju? -

- Es...es vēlos dabūt Hariju laukā no psihenes, - visbeidzot pateicu.

- Piedod, bet tur es tev nevaru palīdzēt, - viņa nobubināja un piecēlās kājās.  - Es labāk došos uz mājām.  -

- Bet kāpēc tu nevari palīdzēt?! - Gandrīz vai izbļāvu šos vārdus.

- Es mīlu Džoniju un nevēlos viņu zaudēt! - Stefānija bļāva pretī.

- Un es mīlu Hariju! - dusmīgi norūcu.  - Lūkasam tēva nav, jo redz Džonijs nevēlas Hariju redzēt. -

- Un ko es ar to varu izdarīt?! -

- Vienkārši pasaki, kur šobrīd atrodas Harijs! - ar asarām acīs teicu. - Lūdzu, Stefānij. -

- Nē, - viņa nopietnā balss intonācijā nomurmināja. -

- Nu, bet... - es iesāku runāt, taču viņa tūdaļ mani pārtrauca.

- Nē nozīmē nē, - Stefānija teica, ieturot nelielu pauzi. - Ja Harijs ir iemesls tam, kāpēc tu mani pasauci, mums labāk kādu laiku nekontaktēties. -

Ar šiem pateiktajiem vārdiem viņa pazuda no virtuves, atstājot mani vienu, un nepagāja ilgs laiks līdz viņa izgāja arī no dzīvokļa, taču pakaļ Stefānijai es netaisījos dzīties. Es netaisījos apturēt viņu, jo viņa tāpat mani nesapratīs. Neviens mani nesaprot.

***

Es jau biju aizgājusi pakaļ Lūkasam uz dārziņu un viņš atkal bija bēdīgs, sarūgtināts, un tas nemaz mani neiepriecināja.

Mēs abi sēdējām uz viesistabas dīvāna un skatījāmies multenes. Lūkass ielicis savu galvu man klēpī miga ciet, taču uzreiz pamodās skaļā telefona zvana dēļ.

Es uzmanīgi noguldīju Lūkasu uz dīvāna, bet pati devos uz virtuvi, lai pieņemtu telefona zvanu.

Pat neapskatoties uz telefona numuru, kas zvanīja, es pacēlu klausuli, uzreiz izdzirdot sev pazīstamu meitenes balsi.

Man zvanīja Stefānija.

- Es zinu, kur atrodas Harijs, - viņa čukstus teica. - Rīt 12:00 tiekamies un braucam, sarunāts? -

- Bet...bet tu teici... - iesāku runāt.

- Jā, teicu, bet nedaudz apdomāju tevis teikto un izlēmu tev palīdzēt, -

______________________________________

lol, sveiki, ļaudis

atkal biju pazudusi uz ilgu laiku, zinu, bet tam ir kinda labi attaisnojumi -
pirmais ir tāds, ka es pa vasaru atradu darbu, kurā man jāstrādā 12 stundas ( apmēram 8 stundas es guļu, līdz ar to brīvais laiks ilgst 4 stundas.
otrais attaisnojums ir tāds, ka es satiku ļoti daudz jaunu cilvēku un viņi actually grib mani satikt, kas ir apbrīnojami.

lmao, ceru, ka nedusmojaties uz mani tho.

also, ceru, ka jums patika šī nodaļa, ja nē, tad uzrakstat komentāros, kas tieši jums nepatika  :))

kā vienmēr, neaizmirsti nospiest zvaigznīti☆

bučas, mīlu, Kika♡

un piedodiet, ja ir kādas kļūdas

p.s. ja kādam interesē mana dzīve ārpus wattpada, varat droši piesekot man instagramā @agresiivi  :))