Hold me

Chapter 3

Lūkass jau bija aizvests uz dārziņu un man atlika tik gaidīt brīdi, kad ieradīsies Stefānija.

Manas rokas trīcēja, bet domas bija pārpildītas ar uztraukumu, kas liedza iespēju normāli funkcionēt un koncentrēties uz svarīgām lietām.

Kāpēc es uztraucos?

Tāpēc ka man bail, ka pēc tā, kad Harijs ieraudzīs mani, viņš ienīdīs visu un visus vēl vairāk, tai skaitā arī mani. Harijs neieklausīsies tajā, ko teikšu, viņš neticēs nevienam vārdam, kas iznāks laukā no manas mutes, jo Harijs, tas Harijs, ko pazīstu, ir pārāk spītīgs.

No domām, kurās es biju dziļi iegrimusi, mani izvilka durvju zvans, kas lika man uzreiz pielēkt kajās un iet atvēr durvis. Kad es atvēru tās, Stefānija mani ieskāva ciešās skavās.

- Čau. Kā jūties? - viņa uzreiz klusi ievaicājās. - Vai esi gatava braukt? -

- Jā, esmu, - centos pārliecināt gan sevi, gan Stefāniju par savu gatavību satikt Hariju.

- Tad dodamies, - viņa teica, atbrīvojot mani no sava apskāviena.

Mēs jau vairākas stundas braucām mašīnā, meklējot mums vajadzīgo adresi.

Stefānija apstādināja mašīnu pie tuvākās benzīntankas, jo viņa pēkšņi sagribējusi ēst un dzert, un nekas izņemot benzīntankas mums tuvumā nebija. Es izkāpu no mašīnas un atstutējot muguru pret to, es sakrustoju rokas uz krūtīm, skatoties apkārt.

Bija neiedomājami grūti apjēgt, ka es satikšu sava bērna tēvu  - vīrieti, kuru mīlu, neskatoties uz visu notiekušo.

Beidzot es varēšu apskaut viņu, nevis spilvenu, iedomājoties, ka tas ir viņš.

Stefānija ieslēdza radio, jo bija iestājies klusums - es domāju par sev svarīgām lietām, bet Stefānija mani negribēja iztraucēt.

Izdzirdot pirmos dziesmas akordus, es klusi sāku dungot līdzi, ieraugot kā Stefānija pasmaida, paskatoties uz mani.

Drīz vien mēs abas sākām dziedāt, kas uzlaboja manu šī brīža stāvokli un arī garastāvokli, taču tas uzreiz pasliktinājās, kad GPS navigators paziņoja par to, ka esam nonākuši līdz mūsu izvirzītajam galapunktam. Šeit nebija ēkas, kas līdzinātos slimnīcai, šeit bija pamesta māja, kurā par brīnumu tika atstarota gaismas spuldzīte.

- K-kas ir tas? - klusi izdvesu.

- Acīmredzot tā ir vieta, kurā šobrīd atrodas Haris, - Stefānija pārliecināti noteica.

Mēs visbeidzot izkāpām no mašīnas un Stefānija piegāja pie manis, veltot man uztraukuma pilnu skatienu.

- Mēs varam jebkurā brīdī doties prom, - viņa man teica. - Vēl nav par vēlu, lai pārdomātu. -

- Nē, - stingri sacīju. - Ja šī ir iespēja, kad varu Hariju izdabūt prom no šejienes, es pie tās ķeršos un izmantošu to. -

- Esi pārliecināta? - Stefānija atkal man pārjautāja un es viņu nopietni uzlūkoju, pasakot klusu, bet tai pašā laikā pārliecinātu "mhm".

- Jā, esmu pārliecināta...laikam... - klusi teicu un mēs uzsākām ceļu pretī mums pretī stāvošai ēkai.

______________________________________

guess whos back
back again
shadys back
tell a friend

ok jk, esmu atpakaļ ar jaunu nodaļu, kas, protams, nav tik gara, cik gribētos, bet es gribēju izveidot tādu kā kulmināciju ya know.

lai vai kā, ceru, ka visi mani lasītāji nepazuda un, ka jūs turpināsiet lasīt šo stāstu :))

kā vienmēr - nospied zvaigznīti ☆ un iekomentē domas par stāstu vai kādu ieteikumu stāstam, lai kaut kādā veidā to uzlabotu

mīlu, Kika♡