Hold me

Chapter 1

Es sēdēju pie virtuves letes kopā ar savu brāli, Džoniju, ik pa laikam lūkojoties uz mazo Lūkasu, kurš ar aizrautību spēlējās ar mašīnu komplektu, kas viņam tika dāvināts trīs gadu dzimšanas dienā.

Lūkasam palika trīs gadi, taču, ja spriež pēc garuma un izskata, tad viņš izskatās daudz, daudz vecāks. Viņam ir čirkaini, brūni mati, kā arī brūnās acis un deguns, kas ļoti līdzinās Harija degunam.

Dažreiz es iedomājos, kā būtu, ja Harijs mani nekad nebūtu nolaupījis.

Kā būtu, ja mans brālis nespētu atrast mani.

Kā būtu, ja būtu...

Visdažādākās domas šaudījās manā galvā, kas daļēji traucēja man klausīties Džonija ilgajā runāšanās, kura man, protams, nelikās nemaz tik interesanta, cik viņam.

Manas domas griezās ap Hariju un Lūkasu.

Viņi abi bija tik neiedomājami vienādi, ka dažreiz noskatoties uz Lūkasu, mani pārņēma vēlme raudāt, kas rada dažādākus jautājumus mazā zēna galvā.

Piemēram, "Kādēļ tu raudi, mammu? Vai es kaut ko sliktu izdarīju?" vai arī "Es esmu tik ļoti briesmīgs? Tāpēc tu raudi, mammu?"

Man palika bēdīgi no domas, ka ar savu bezjēdzīgo raudāšanu, sāpināju sev pašu svarīgāko cilvēku, kuru mīlu vairāk par visu.

- Labi, tad līdz vakaram, - mans brālis noteica, pieceļoties stāvus kājās, kas lika man saraut uzacis, jo viņš tikai tik tikko atnāca un jau dodas prom. Mana sejas izteiksme viņu nedaudz uzjtautrināja, tāpēc viņš iesmejoties pajautāja "Kas tad nu?"

- Tu jau tik ātri prom dodies? - jautāju, arī pieceļoties kājās. - Tu tikai pirms 30 minūtēm uz šejieni atnāci.  -

- Tu tāpat neklausies,  - Džonijs atkal iesmējās, paraustot savus plecus.  - Vai viss ir labi? Tu biji iegrimusi tik dziļi savās domās, ka tas lika man uztraukties. Tev un Lūkasam nekas netrūkst? Vai jums viss labi? -

- Nē, netrūkst. Viss ir labi.   - Trūkst gan. Nav nekas labi.

- Tiešām? - Viņš atkal iejautājās.

- Jā, tiešām, - pārliecināti teicu, lai viņam nerastos lieki jautājumi. - Labi, tad jau līdz vakaram. Bija prieks tevi satikt. -

- Mammu, tēvocis Džonijs jau dodas prom?  - Lūkas, pieskrienot pie manis un Džonija, sarūgtināti teica, apķeroties Džonijam ap kājām.

- Jā, saule, - teicu, notupjoties blakus Lūkasam.  - Tēvocim Džonijam ir meitene, kura ļoti gaida viņu mājās. Tu taču atceries Stefāniju, vai ne? -

- Jā, atceros,  - Lūkas noteica. - Laikam atceros.  -

Es iesmējos, pabužinot Lūkasa čirkainos, brūnos matus, un viņš sašķobīja savu seju, kas lika gan man, gan Džonijam, saskatoties vienam arotru, skaļi iesmieties.

- Es ar Stefāniju šodien iebraukšu pie jums,  - Džonijs teica, kamēr es cēlos kājās. - Pasūtīsim sušī vai picu.  -

- Jā, laba doma, - pasmaidot teicu.

Džonijs devās prom, bet es tikmēr uzsāku kārtējo psihiatriskās slimnīcas meklēšanu tuvākajā apklaimē.

Visas šīs divas nedēļas es aktīvi meklēju slimnīcu, kurā varētu atrasties Harijs, tādēļ ka Lūkas ziņkārīgi vaicāja man par to, kur ir viņa tēvs un vai viņam vispār tāds esot, jo redz bērnudārzā bērni, kas dažreiz mēdz būt tik ļauni, apsmēja Lūkasu tikai tādēļ, ka nav redzējuši viņa tēvu nākam viņam pakaļ.

Man bija sāpīgi redzēt viņu raudādam, kad viņš pārnāk no dārziņa mājās. Bija sāpīgi dzirdēt to, ka viņš nevēlas doties tikai tāpēc, ka bērni ļauni un slikti izturas pret viņu.

Pavadītais laiks ar brāli un viņa meiteni ātri pagāja, un tagad jau iestājās vēls vakars, bet es gulēju blakus Lūkasam ar vilšanās sajūtu, jo mani meklējumi bija atkal izdevušies, bet mēģinājums parunāt ar brāli arī izgāzās. Es iesāku sarunu ar "Vai varam parunāt par Hariju?" un viņš tūdaļ noignorēja mani, aizejot spēlēties ar Lūkasu.

- Es apsolu, saule, ka es atradīšu tavu tēvu, - klusi čukstēju guļošajam Lūkasam un nobučoju viņa pieri.

Es uzmanīgi piecēlos kājās, cenšoties nepamodināt Lūkasu. Es izslēdzu visas gaismas istabā, aizvēru logu, uzklāju Lūkasam virsū segu, savācu viņa izmētātās mantiņas, kuras lūdzu viņam novākt. Es aizgāju līdz Lūkasa istabas durvīm, un uzmetot viņam pēdējo skatienu, pametu Lūkasa istabu, atstājot viņu vienu.

______________________________________

GUESS WHO'S BACK!
AAAA, BEIDZOT ES NOPUBLICĒJU OTRO DAĻU STĀSTAM "GONER"

Protams, es to varēju publicēt agrāk, taču es gribēju sagaidīt īpašu brīdi, dienu, kas ir mana dzimšanas diena.

Ļoti ceru, ka jums patiks šis stāsts un šī nodaļa :')

Kā vienmēr - ja patika, tad nospied zvaigznīti☆ un nokomentē savas domas par šo ( arī kritiku gribu dzirdēt, lai uzlabotu kaut ko )

Mīlu, Kika♡