Sober

16

Es nezinu, cik ilgi biju nosēdējusi mājās. Es nezināju vai šodien bija pirmdiena, ceturtdiena vai jebkura cita nedēļas diena. Skumji pasmaidīju, kad sapratu, ka šo vietu savās domās biju nosaukusi par 'mājām. Vai tad mājai nevajadzētu būt tai vietai, kur tu jūties droši? Tai vietai, kur tu jūties pasargāta no it visas pasaules? Smieklīgi, ka es šeit tā nejutos. Nekas šajās sienās neraisīja manī pozitīvas emocijas. Man bija bail. Katra skaņa varēja vēstīt par to, ka Teilors nāk mājās. Katrs krakšķis sienās lika man sarauties. Un jebkura kustība lika manam ķermenim iesāpēties. Viss, ko es spēju darīt bija gulēt gultā un vērties griestos, ļaujot karstām asarām ripot pār maniem vaigiem. Es nezināju, ka ir iespējams tik daudz raudāt. Manas asaras nebija beigušas ripot pār maniem vaigiem kopš dienas, kad es atbraucu no Krētas. 

Pašlaik es biju ieslēgta dzīvoklī, kas līdzinājās cietuma kamerai. Teilors bija man atņēmis manu telefonu, datoru un liedzis man kontaktu ar kādu citu izņemot viņu pašu. Ja no sākuma es biju centusies tam pretoties, tad tagad man vairs nebija spēka censties. Es vairs nejutu it neko. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko viņš bija pateicis maniem darba devējiem un Bekijai. Nezinu, kādu aizbildinājumu viņš bija atradis, bet man bija vienalga. 

Es nezināju, ko darīt. Man nebija iespējas tikt ārā no dzīvokļa. Es nebiju pietiekami spēcīga, lai salauztu durvis, un es nevarēju izkāpt pa sestā stāva logu. Pirmajās dienās biju mēģinājusi dauzīt pa sienām, lai pievērstu kaimiņu uzmanību, bet arī tas nebija devis nekādus rezultātus, tāpēc es padevos. 

Teilors bija mani atstājis pirms dažām stundām, un kopš tā brīža es biju blenzusi griestos, gaidot, kad viņš atgriezīsies, lai jau atkal atstātu kādu brūci uz mana ķermeņa. Es vairs nespēju saskaitīt, cik daudz man to bija. Es biju padevusies, man vairs nebija nekādas vēlmes cīnīties.

Vai dzīvei vispār bija kāda jēga? Ja šis ir viss, ko es pieredzēšu turpmākos gadus, tad tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Cik gan ilgi Teilors spēs slēpt mani ieslodzītu dzīvokļa sienās? Pašlaik nešķita, ka viņam tas apniks turpmāko nedēļu laikā. 

Vienīgais, kas novērsa manas domas no šīs bezjēdzīgās situācijas bija atmiņas par Hariju. Es atļāvu sev atgriesties Krētas mājīgi siltajās naktīs, ko es pavadīju šī neticami pievilcīgā svešinieka rokās. Svešinieka, kas man lika justies daudz laimīgākai, kā puisis ar ko biju pavadījusi trīs savas dzīves gadus. Es atļāvu sev domāt par Harija perfekto smaidu, kas lika viņa vaigos parādīties piemīlīgām bedrītēm, izjaucot visu viņa sliktā puiša imidžu. Par viņa izteikti zaļajām acīm, kas spēja pārvērsties no paša ciešākā skatiena, kas liktu asinīm manās dzīslās sastingt, ja tas būtu vērsts pret mani, uz skatienu, kas lika man aizmirst par visu pārējo uz zemeslodes. Es ļāvos domām par viņa spēcīgajām rokām, kas mani bija turējušas, par viņa ķermeni, kas bija atbildējis visām manām kustībām. Un es atļāvu sev domāt par viņa vārdiem, visu, ko viņš bija man teicis, par to, cik skaistai un gribētai viņš man lika justies. Harijs bija puisis, ko es nekad neaizmirsīšu.

Izdzirdēju atslēgu skrapstoņu slēdzenē un mana sirds gandrīz apstājās. Teilors bija atpakaļ. Mana elle varēja atsākties. 

"Mīļā, esmu mājās!" viņa balss atskanēja dzīvoklī, un pat neskatoties uz to, ka tas bija mans ļaunākais murgs, mans ķermenis nepakustējās it nemaz. Es turpināju vērties griestos tā, it kā spētu tur saskatīt dzīves jēgu. 

Viņš ienāca guļamistabā, un es jutu viņa skatienu pievēršamies man. "Tu vispār esi pakustējusies?" viņa tonis bija pilns indes, taču tas manī neraisīja nekādas emocijas. 

"Evelīn!" viņš iesaucās, kad es neatbildēju uz viņa jautājumu, neliekoties ne ziņas par viņa eksistenci. 

Viņš apgāja apkārt gultai, lai tiktu tuvāk man. Puiša seja iekaroja manu redzes loku. "Atbildi man, kad es ar tevi runāju!" viņš iešņācās, liekot man garlaikoti pamirkšņināt acis.

"Nav nekādas atķirības vai es ar tevi runāju, vai nē. Iesit man vēlreiz, varbūt tu dabūsi atbildi, ko vēlies." mana balss skanēja tik attāli, es pati to nepazinu. 

Teilors skaļi izlaida elpu, sažņaudzot plaukstas ciešās dūrēs, liekot man gaidīt nākamo sitienu. Taču tas nesekoja. "Es gribu, lai tu ģērbies. Mēs ejam uz ballīti."

Viņa vārdi mani šokēja. Es nebiju gaidījusi, ka tikšu ārā no mājas, tāpēc ballīte bija pēdējais, ko es biju gatavojusies dzirdēt. 

Pēkšņi mans prāts sāka strādāt ar simts kilometru ātrumu stundā, domājot par visiem iespējamajiem veidiem kā es varētu tikt ārā no šīs situācijas. Varbūt es varētu aizbēgt? Varbūt es varētu kādam pastāstīt? 

"Teilor, es nevaru nekur iet, izskatoties tā, kā es pašalaik izskatos." joprojām blenžot griestos, teicu. Es zināju, ka zilumi uz mana ķermeņa bija pārāk daudzās vietās, lai tā būtu sakritība, vai, lai to izskaidrotu kā negadījumu. 

"Tu zini kā lietot kosmētiku. Noslēp visu." viņš piecēlās kājās.

"Kāpēc tieši šodien?" jautāju, pirmo reizi paskatoties uz viņu šīs sarunas laikā. "Kāpēc mēs kaut kur ejam tieši šodien?" 

Teilora acis pārvērtās divos melnos bezdibeņos. "Tavs telefons nav beidzis pīkstēt kopš šī rīta. Rebeka neliek tev mieru." tad viņš pameta istabu.

Un tieši šis bija tas brīdis, kad es pirmo reizi, kopš atgriešanās no Krētas, pasmaidīju. Bekija būs tur. Es zināju, ka viņa mani pazīst labāk, kā es pazīstu pati sevi. Viņa zinās, ka kaut kas nav kārtībā, pat tad, ja es viņai to nevarēšu skaidri un gaiši pateikt. Šī bija mana izeja. 

***

Gandrīz četras stundas vēlāk, es stāvēju spoguļa priekšā, skatoties uz sevi melnā kokteiļkleitā. Kleitai bija garas piedurknes, kas noslēpa zilumus uz maniem apakšdelmiem, kur Teilors bija mani turējis tik cieši, cik iespējams. Pārējos pleķus uz kakla un sejas biju noslēpusi ar kaudzi kosmētikas. Es gandrīz atkal izskatījos pēc sevis. 

"Tu izskaties skaisti." Teilors atspiedās pret vannas istabas durvīm, skatoties uz mani. Manas lūpas savilkās mākslīgā smaidā. 

"Paldies." nomurmināju, aizliekot matu šķipsnu aiz auss. Es jutos tik sasodīti neērti. Ikkatra mana ķermeņa daļiņa smeldza, un es nezināju vai spēšu izturēt šo vakaru. Taču man tas bija jādara. Man bija jātiek prom no Teilora.

"Gatava?" viņš pasmaidīja, padodot manu somiņu, taču smaids nesasniedza puiša acis, bet šoreiz man bija vienalga. Es piekrītoši pamāju, gatavojoties iziet no vannasistabas, pirms Teilora roka aizšķērsoja manu ceļu, liekot man sarauties. "Pirmkārt, beidz raustīties ik reizi, kad es pakustos." viņš nogrozīja galvu, reizē pārgriežot skatienu. "Ņem." puisis izvilka manu telefonu no bikšu aizmugurējās kabatas. 

Es sagrābu mazo ierīci ar tādu prieku, ko nespēju pat izskaidrot. Es beidzot biju spējīga sazināties ar kādu. 

"Starp citu, es izdzēsu un nobloķēju Harija numuru. Nedomāju, ka tev tas būs vajadzīgs." 

Un šajā brīdī mana sirds jau atkal salūza. Es zināju, ka man nebūs nekādas iespējas sazināties ar viņu. Es nebiju iegaumējusi viņa numuru, jo nebiju paredzējusi, ka mana atgriešanās mājās notiks šādi. Un pat, ja es zināju, ka starp mani un Hariju nekad nekas nebūs. Kaut kāda manis daļa atrada mieru tajā faktā, ka viņa numurs bija saglabāts manā telefonā. Tas man lika noticēt, ka viņš patiesībā eksistēja. Taču tagad man bija atņemts it viss. 

                                                                                     ***

čaviņ, mīļie! zinu, ka turpinājums nāca bezgala ilgi, taču ja godīgi man pašai ļoti patīk uzrakstītais.

Atceramies nospiest mazo zvaigznīti, un pie reizes atstāt kādu komentāru. 

līdz nākamajai reizei!

bučas, mīlu

- katrīna