Sober

12

HARIJS

Nebija noslēpums, ka šeit biju ieradies, lai ļautos kārtējai afērai ar kādu eksotisku sievieti. Nebija noslēpums, ka tā pašlaik bija vienīgā lieta, kas manā dzīvē deva man pietiekami daudz prieka un gandarījuma. Zināt, ka es esmu spējīgs pavedināt jebkuru sievieti deva man gandarījumu. Tas bija diezgan sekli, bet ko gan man vairāk vajadzēja? Mana dzīve bija lieliska - jauns, bagāts un izskatīgs. Ko vēl vairāk var vēlēties.

Taču ierodoties šeit kaut kas mainījās. Es nebiju cerējis sastapt tādu meiteni kā Evelīna. Es negribēju domāt par viņu neko sliktu, bet viņa nebija nekas īpašs. Tieši kā viņa pati bija teikusi, bet šķita, ka tieši tas padarīja viņu par pašu īpašāko sievieti, ko es jebkad biju sastapis. Viss, ko viņa darīja izstaroja man nesaprotamu pievilcību. Pat tad, kad blondīne vienkārši skatījās uz mani, nezinādama ko teikt, viss ko es vēlējos bija pievilkt viņu tuvāk, ieskaut viņas seju savās plaukstās un no jauna censties ieskaidrot viņai, cik viņa ir skaista un īpaša.

Bet es to nedrīkstēju darīt. Ja es viņai censtos ieskaidrot, kas notiek manā galvā, kad esmu kopā ar viņu, meitene padomātu, ka esmu kāds apsēsts maniaks. Es viņu pazinu nieka četras dienas, tas nebija pat tuvu pietiekami, lai es justos tā, kā jūtos. Tāpēc vienīgais, ko es varēju darīt, bija pavadīt atlikušo laiku ar viņu un tad ļaut mums abiem doties atpakaļ uz savām dzīvēm un aizmirst vienam par otru.

Varbūt mēs kādreiz stāstīsim saviem bērniem par maģisku nedēļu Krētā, bet tas arī būs viss, kas būs palicis - atmiņas.

Viesnīcas istaba komplektā ar mudžekli manā galvā uzdzina pamatīgu klaustrofobijas efektu, un, lai to novērstu, es varēju iedomāties tikai vienu vietu.

Šovakar bārs nebija tik pilns kā parasti, iespējams, ka tas bija tādēļ, ka bija trešdiena, iespējams, ka tas bija tādēļ, ka bija seši vakarā, bet tik pat liela iespējamība bija, ka es vienkārši neievēroju cilvēkus, kas man bija apkārt.

Apsēdos pie letes, cītīgi blenžot savā dzērienā, taču manas domas joprojām klejoja ap Evelīnu o'Donelu. Pašlaik bija neiespējami viņu izmest no prāta.

- "Zini, Harij, arī Tu reiz satiksi kādu, kas pilnībā tevi apburs un būs vienalga, ko viņa dara. Viņa varēs gulēt Tev blakus, runāt pilnīgākās muļķības vai izskatīties pēc Šreka sievas, bet Tu tik un tā uzskatīsi viņu par skaistāko meiteni, ko jebkad varēji iedomāties. Un tad, tieši tajā brīdī, Tu sapratīsi, ka viss, ko es daru Meisona dēļ, ir tā vērts."- Džemma teica, savācot savas pēdējās mantas no mūsu kopējā dzīvokļa. - "Un tad, kad tas notiks, un tu gribēsi ar kādu par to parunāt, nenāc pie manis, Tu esi izdarījis pietiekami daudz. Lai Tev jauka dzīve, Harij."

Tie bija pēdējie vārdi, ko viņa man pateica pirms izgāja no dzīvokļa, un manas dzīves, pirms trim gadiem.

- "Man līdzu, vēl vienu 'bārmeņa īpašo', lai, kas tas arī būtu." - man pārāk pazīstama balss atskanēja netālu, tai sekojot man pārāk pazīstamiem smiekliem.

Evelīna. Mans prāts uzreiz atgādināja viņas vārdu, ir kā es to būtu spējis aizmirst.

Pagriezu augsto bāra krēslu pa kreisi un manam skatienam pavērās Evelīna, visā savā krāšņumā. Meitene bija atspiedusi galvu pret savu plaukstu, ļaujot blondajiem matiem kā gaišam palagam aizšķērsot skatu uz meitenes seju. Tacu kaut kas Evelīnas uzvedībā nebija tāds, kā parasti.

Tie bija dīvainie smiekli, kad bārmenis padeva viņai zilzaļu dzērienu,  nekārtīgais apģērbs un savādais veids kā viņa sēdēja. Evelīna šovakar nebija Evelīna un tas neprasīja zinātnieka spējas, lai saprastu, ka viņa ir pilnīgi citā visumā ar nosaukumu - drunk.

Es varēju vienkārši piecelties un aiziet no šī bāra, Evelīna nebija mana meitene, man nebija par viņu jāuztraucas. Viņa nebija mana problēma. Bet es nevarēju.

Tieši tāpēc, es piecēlos, atstājot savu dzērienu gandrīz neskartu uz bāra letes. Šajā vakarā vismaz vienam no mums bija jābūt pilnīgi skaidrā prātā.

- "Varu pievienoties svinībām?" - nostājies meitenei priekšā, atspiedos pret leti, pie reizes uzsmaidot savu vispievilcīgāko smaidu.

Izdzirdot manu balsi, Evelīna uzmeta man skatienu, ko es nebiju redzējis nekad agrāk. Pat ja pirmajā vakarā, kad viņu satiku, es zināju, ka meitene ir pietiekami daudz izdzērusi. Bet šis skatiens nestāvēja klāt ne tuvu tam pirmajam vakaram. Šoreiz viņas zilās acis mirdzēja dīvainā gaismā un viņa izskatījās pavisam savādāk.

Meitenes lūpas savilkās smaidā, kas nesasniedza viņas acis. - "Harij...prieks tevi..redzēt. Vai redzēt jūs...abus Harijus."- Evelīna iesmējās.

Šajā brīdī es sapratu, cik ļoti daudz viņa bija izdzērusi. Šis bija bīstams alkohola daudzums.

- "Ja Tu esi šeit, lai dotu man kādu mācību par dzeršanu, vai dzīvi, tad vari necensties." - viņa vēlreiz pievilka glāzi pie savām lūpām, iedzerot krietnu malku. - "Vienkārši ļauj man izbaudīt pēdējās laimīgās dienas manā dzīvē, jo no šī brīža viss ripos tikai uz leju." - blondīne iesmējās, taču viņas smieklos nebija ne kripatiņas jautrības.

Un kaut kas meitenes uzvedībā lika man pievērst īpaši daudz uzmanības ir visam, ko viņa saka.

- "Nedomāju, ka Tava dzīve varētu ripot tikai uz leju, miss Yves Saint Laurent." - man nebija grūtību atcerēties, kur viņa strādāja.

-  "Haha, Tu pat nevari iedomāties." - viņa iedzēra vēl vienu malku, es nemēģināju viņu apturēt, tas bija pāri manām tiesībām. - "Ļauj man Tev pastāstīt." -

Es apsēdos viņai pretī, uzliekot vienu no savām plaukstām uz meitenes augšstilba. - "Esmu pati uzmanība." - un šoreiz katrs mans vārds bija patiesība.

- "Redzi, es ierados šeit ar Bekiju, cerot, ka šī vieta man palīdzēs pieņemt pareizos lēmumus. It īpaši pēc tik ilga laika. Viņa man teica, lai šķiros, ka šīm attiecībām nav nekādas nākotnes, ka viņš mani tikai izmanto. Bet es muļķe viņu mīlēju. Man bija vienalga, ka viņš pret mani labi izturas tikai tad, kad ir iedzēris. Visu pārējo laiku mēs esam divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki...lai nu kā, es pieņēmu pareizo lēmumu, es biju gatava doties mājās un pielikt visam punktu, man bija apnicis. Bet tad...Tu zini, kas notika tad?" - Evelīna iesmējās, izlaižot plaukstu cauri saviem matiem.

- "Nezinu." - informācija, ko meitene man pašlaik sniedza bija samezglota, viņa pusi no vārdiem vilka pārāk gari, teikumi dažbrīd bija pilnīgi nesakarigi, bet es sapratu viņas domu. Evelīna bija toksiskās attiecībās un bija beidzot nolēmusi tās izbeigt. Bet vai tā daļēji bija mana vaina, man nebija ne mazākās nojausmas.

- "Viņš man draudēja. Viņš teica, ka es nožēlošu kaut ko..es vairs neatceros ko, bet tad nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka es viņam ticu, Harij. Viņš ir spējīgs uz daudz ko." - meitene iedzēra vēl vienu malku, kamēr manas domās bija iestājies pilnīgs klusums. Man vajadzēja brīdi, lai apstrādātu tikko iegūto informāciju.

Čaviņ, mīļie
Es zinu, ka turpinājums nāca vairāk kā gadu 😂
Es atvainojos, bet saka, ka labs nāk ar gaidīšanu 🤷🏻‍♀️
Ja kāds vēl ir ieinteresēts šajā stāstā, tad izbaudiet nodaļu, un nospiediet mazo zvaigznīti 😄

Bučas, mīlu
Katrīna