Sober

4

Skaļā, ritmiskā mūzika un ķermeņi, kas kustējās tās ritmā, man visapkārt, nepalīdzēja izmest no galvas domas par Teiloru un to, ko viņš tagad varēja darīt. Es gribēju pārbaudīt, ka ar viņu viss kārtībā, gribēju pazvanīt un pārliecināties, bet nevarēju izlemt vai tā ir laba ideja.

Man nepatika kā viņš bija uzņēmis ziņu par manu aizbraukšanu, it kā puisim tas vispār neinteresētu, it kā es viņam būtu vienaldzīga. Viņš bija vienkārši noņēmis segu no galvas, lai paskatītos uz mani, un, kad teicu, ka braucu prom, vienkārši pamājis ar galvu, un devies atpakaļ gulēt, jo bija nakts vidus.

Vai es tiešām viņam biju pilnīgi tukša vieta? Bija tik grūti pieņemt faktu, ka Teiloram es biju vienaldzīga.

Nedēļai Krētā vajadzēja mani nomierināt, atslēgt no ikdienas, bet šeit nu es esmu, pirmajā vakarā ierodoties uz brīnišķīgās salas, stāvu cilvēku pārpildītā bārā un noskatos, kā visi labi pavada laiku, pati pārdomājot dzīves lielākās problēmas. Malacis, Evelīn.

- "Nemaz nedomā." - kad biju izvilkusi telefonu no somiņas, lai uzspiestu Teilora numuru, Bekija parādījās kā no zila gaisa, izvilkdama mazo priekšmetu no maniem pirkstiem. - "Nedēļu nekāds Teilors. Skaidrs?" - ar šiem vārdiem, draudzene ielika telefonu savā somiņā un padeva man vienu glāzi, kurā bija interesantas krāsas kokteilis.

- "Bet..." -

- "Nekādu bet, Evelīn." - draudzene ieskatījās tieši manās acīs, šķita, ka tajā pat brīdī viņa izdedzinās caurumu manā dvēselē. - "Tev nevienam nav jāzvana. Viņi visi tāpat ir pilnīgi citā lika zonā." -

Saraucu pieri, cenšoties atsaukt atmiņā savas ģeogrāfijas zināšanas. - "Patiesībā, Bek, mums ir tikai divu stundu starpība." - aizrādīju, saprotot, ka Londonā tagad varētu būt deviņi vakarā.

Rebeka pārgrieza acis. - "Tad pēc dažiem kokteiļiem, tu būsi tā, kas būs pilnīgi citā laika zonā." - iesmējos par viņas vārdiem, saprotot, ka viņa mani šovakar grib piedzirdīt. - "Aiziet, priekā!" -

Mēs saskandinājām glāzes, uzreiz iedzerot krietnu malku saldā dzēriena. Tajā pat brīdī mans skatiens nejauši satikās ar kādu citu acu pāri, telpas otrā galā.

Puisis stāvēja cilvēku bariņa ielenkumā, daudzi ar viņu runāja, bet neizskatījās, ka viņš vispār klausītos apkārt notiekošajās sarunās. Viņa skatiens tagad bija fokusēts uz mani, un ja man pirms tam bija licies, ka Bekijas skatiens dedzina caurumu manā dvēselē, tad tagad, kad šis svešinieks bija savas acis pievērsis man, šķita, ka asinis manās vēnās sāk vārīties. Viņa acis bija fokusētas tieši uz mani, kamēr viņš bija ievilcis savu apakšlūpu starp zobiem.

- "Mmm, labs ķēriens." - draudzene sekojusi manam skatienam, atrada cilvēku, uz kuru es skatījos. - "Es teiktu, go for it." -

Ar grūtībām novērsu acis no puiša, un paskatījos uz draudzeni, kas joprojām nekaunīgi blenza uz simpātisko svešinieku. - "Kā tad. Es netaisos krāpt Teiloru." -

- "Iedzer vēl." - Bekija iespieda man plaukstā glāzi, ko biju nolikusi uz galdiņa.

Paklausīju draudzenes ieteikumam un iedzēru vēl vienu krietnu malku. Kokteilis bija ļoti salds, tik salds, ka tajā nevarēja pat just alkohola garšu, un nebija iespējams just, kā tiek dedzināts kakls, tomēr silto sajūtu, kas pārņēma visu ķermeni, tomēr varēja sajust. Bekija zināja, ka tieši šie, it kā nekaitīgie kokteiļi, mums abām bija visbīstamākie. Ne vienu reizi vien, abas bijām kārtīgi apreibušas, iztukšojot šos saldos šķidrumus vienu pēc otra.

Pēdējo minūšu laikā biju sapratusi, ka tomēr esmu pelnījusi kārtīgi izklaidēties. Šādas iespējas, kad ar labāko draudzeni esi pilnīgi nepazīstamā vietā, taču negadās nemaz tik bieži, vai ne? Turklāt es biju pilnīgi pārliecināta, ka dzērumā nesastrādāšu muļķības, jo Teilors tik tiešām man bija svarīgs, es viņu mīlēju, un nebūtu spējīga viņu sāpināt, kaut viņš atradās vairāku simtu kilometru attālumā no manis.

- "Vēl vienu." - uzsmaidīju Bekijai, kad abas bijām izdzērušas savus dzērienus.

- "Tava vēlme ir mana pavēle, jaunkundz." - viņa piemiedza vienu no savām skaistajām, brūnajām acīm un paķērusi manu tukšo glāzi, nozuda pūlī.

Manas acis nejauši sāka meklēt to pašu svešinieku, ko biju redzējusi pirms tam. Es nezināju, kas tas bija, kas mani uzreiz pie viņa pievilka. Parasti es būtu vienkārši paskatījusies uz puisi un uzreiz novērsusies, jo man nebija vajadzīgs neviens cits. Bet šoreiz bija savādāk, likās, ka viņš ir kāds magnēts, kas mani velk klāt. Tomēr tā bija pavisam absurda doma, jo es taču viņu nemaz nepazinu, es nezināju viņa vārdu, es nezināju, kas viņš ir.

- "Kādu meklē?" - caur manu ķermeni izskrēja elektriskais šāviņš, sasildot mani vēl pamatīgāk. Tomēr šoreiz alkohols nebija pie vainas. Mani sasildīja balss, kas skanēja netālu aiz manas muguras. Man pat nevajadzēja pagriezties, lai zinātu, ka tas ir viņš.

Mana ķermeņa reakcija pārsteidza mani pašu. Visu manu ķermeni pārņēma zosāda, un, lai cik smieklīgi neliktos, vēderā sāka dejot tauriņi. Es tik sen nebiju izjutusi šo sajūtu, ka šķita, ka es vairs pat neesmu spējīga just tik patīkamu satraukumu, bet šis nepazīstamais, tomēr tik maģiskais puisis, to bija panācis ar diviem vārdiem.

Viņa balss apņēma mani pilnībā, neskatoties uz to, ka mums apkārt bija daudz cilvēku. Tā bija viegla un patīkama kā samts, tomēr tajā bija jūtama vīrišķība.

Šī puiša būtība jau tagad man likās pagalam neizprotama, kaut nebiju ar viņu pārmijusi ne vārda. Es gribēju izzināt viņu, kaut arī man kaut kas kliedza, ka labāk būtu tieši tagad doties meklēt Bekiju ar mūsu kokteiļiem.

- "Draudzeni." - nogrūžot malā visas savas iekšējās debates par to vai vajadzētu ar viņu sarunāties, es pagriezos, lai pirmo reizi ieraudzītu viņu tuvumā.

It nekas viņa izskatā nelika man vilties. Kaut gan man nemaz nevajadzētu to ievērot, šis puisis bija tikai viens no tiem, kas parasti man bāros izmaksā dzērienu, vai ne? Es nevarēju sevi apmānīt, viņš bija kaut kas īpašs, kaut kas, kas mani reizē satrauca un biedēja, padarot sevi par sasodīti pievilcīgu personu.

Puisis ar jautājošu skatienu ieskatījās man acīs, un es, nesaprotot kā, zināju, ka viņš man prasa atļauju, tāpēc piekrītoši pamāju ar galvu. Nenolaizdams savas elektriski zaļās acis no manis, viņš pienāca solīti tuvāk, padarot gaisu starp mums elektrizētu.

- "Viņa pašlaik ir aizņemta ar kādu citu." - puiša roka uzgūla uz mana gurna, pagriežot manu ķermeni, lai es redzētu Bekiju, kas pašlaik sarunājās ar kādu citu puisi, koķeti virpinot tumši brūno matu šķipsnu ap pirkstu. - "Es varu tev pakavēt laiku, ja vēlies." - viņa čuksts manā ausī, lika visam manam ķermenim uz to atbildēt. Es pamāju , pagriežot galvu uz to pusi, no kurienes nāca viņa balss. Nepazīstamā puiša pieskārieni mani reibināja vairāk kā alkohols.

- "Evelīna." - zināju, ka viņš neprasīja manu vārdu, bet es par visām varītēm gribēju uzzināt viņējo.

Puisis mazliet iesmējās, nosūtot vēl vienu strāvas šautru caur manu ķermeni, kamēr viņa elpa noglāstīja manu kaklu, un plauksta dedzināja gurnu. - "Harijs." -

***

čau, mani foršie lasītāji. Būtu ļoti jauki, ja jūs nospiestu to mazo zvaigznīti. Protams, tikai tad, ja patika daļiņa. 😊
paaaldies!