Sober

11

Liekas, ka aizbraucot ceļojumā ar labāko draudzeni, tu visu laiku pavadīsi ar viņu, vai ne? Arī es uz to biju cerējusi. Biju cerējusi, ka laika pavadīšana ar Bekiju novērsīs manas domas no manām brūkošajām attiecībām ar Teiloru. Biju cerējusi, ka pa šīm septiņām dienām, kas man tiek dotas Krētā, es varēšu savest kārtībā savu prātu un izlemt, ko darīt tālāk. Bet tagad man šķita, ka viss ir savilcies vēl lielākā mudžeklī, kā tas bija pirms tam. 

Un tam, ka manā prātā bija pamatīgāks juceklis kā pirms tam, bija tikai viens iemesls. Protams, ka tas bija Harijs. Ja pirmajā naktī es biju sapratusi, ka viņš nevēlas neko vairāk, ka viņš nav gatavs nopietnām attiecībām, tad viņa teiktais vakar, ka man ir pirmais numurs, jau atkal jauca manu prātu. Labi, varbūt viņš tomēr bija gatavs attiecībām. Bet vai es biju? Es kārtīgi nebiju tikusi ārā no vienām saitēm, kas radīja bardaku manā dzīvē un jau biju gatava sevi iesiet nākamajās? 

Es nekad neesmu bijusi viena no tām meitenēm, kas metas no vienām attiecībām nākamajās. Man vajadzēja visu pārdomāt un apdomāt vismaz trīsdesmit tūkstošus reižu, lai es beidzot saprastu, ko tieši gribu darīt. Bet tad jau parasti ir par vēlu. Un es biju vairāk kā pārliecināta, ka šoreiz mana pārlieku lielā analizēšana būtu iemesls tam, ka būtu par vēlu. Harijs nebija no tiem puišiem, kas gaidītu uz mani. Viņš bija pieradis visu iegūt tūlīt un tagad. Es viņam to nevarēju sniegt. 

"Par ko tu tik cītīgi domā?"  Bekijas balss iztraucēja mani no mana pārdomu viļņa, kas bija pārņēmis visu manu apziņu un zemapziņu, pat ja es nedomāju, ka tas vispār ir iespējams. 

"Neko."

Draudzene izlaida skaņu, ko es varēju pielīdzināt vienīgi apspiestiem smiekliem, kas tomēr atraduši savu ceļu laukā no viņas kakla dziļumiem. "Eve, viņa tev piedāvāja banānu masku un tu piekriti."

Jau nākamajā mirklī es biju stāvus kājās, cenzdamās atrast kaut ko, ar ko es varētu noņemt sejas masku no savas sejas. Bekija tikmēr noņēmusi savas gurķu ripiņas no acīm, smējās par manu paniku. "Nomierinies, sieviete! Ja es tevi nepazītu, es būtu pārliecināta, ka tev ir šizofrēnija. Un ja tu vēlies zināt, tad es jau sen viņai paziņoju, ka tev ir alerģija no banāniem."

Dzirdot Rebekas sakāmo, es iesēdos atpakaļ ērtajā salona krēslā, ievilkdama vairākas dziļas elpas, lai nomierinātu savu pārmērīgi ātri pukstošo sirdi. Man bija visdīvainākā alerģija no banāniem, bet es ar to lieliski sadzīvoju. Vienīgā reize, kad tā man bija traucējusi bija reize septītajā klasē, kad mana tante savai dzimšanas dienas kūkai bija pievienojusi banānus, nepasakot to man. Tā nu es laimīga biju to ēdusi. Nākamajā dienā skolā bija ikgadējā fotogrāfēšanās, un tā nu es uz to ierados ar aizpampušām acīm un izsitumiem. Bekija joprojām piemin to reizi. 

"Un tagad stāsti par ko tu tā domāji, ka vēlējies vēlreiz atkārtot septītās klases gada grāmatu?"

Es paglūnēju uz draudzeni, bet viņa jau bija novietojusi svaigo gurķu šķēlītes atpakaļ uz saviem acu plakstiņiem.

***

Mans telefons nebija beidzis vibrēt jau pēdējo pusstundu, kamēr es bezpalīdzīgi noskatījos uz Teilora vārdu ekrānā. Es zināju, ka man vajadzētu atbildēt uz viņa zvaniem, bet es nevarēju. Es jutos vainīga par to, ko esmu viņam nodarījusi, kaut gan zināju, ka ja es to nepateikšu, viņš nekādā veidā to neuzzinās. Tomēr es tik un tā nespēju atbildēt uz Teilora zvaniem. Ko lai es viņam saku? Kā, lai es izturos? 

Taču es nedrīkstēju puisi vienkārši ignorēt. Ja nu ir atgadījies kaut kas slikts? 

Ievilku dziļu elpu un paņēmu skanošo priekšmetu rokās. Es zināju, ka nedrīkstu būt tāda gļēvule, man bija ar viņu jārunā. Nevis par to, ko es daru, bet vienkārši jāuzzina kā viņam vienam pašam iet, ko viņš dara. Pavisam ikdienišķas lietas. 

"Hallo?" aizžmiegusi acis, es pieliku telefonu pie auss, ļaujot savai balsij ieplūst skaļrunī. 

"Eve, mīļā!" puiša balsī bija mazliet par daudz entuziasma, lai tas izklausītos pēc patiesa prieka dzirdēt mani. "Tu beidzot pacēli klausuli. Kur tu biji iekritusi?" pēc jautājuma atskanēja Teilora smiekli, kam būtu jāliek arī manām lūpām savilkties smaidā, bet viss, ko mana seja darīja bija pilnīga nepatikas izrādīšana pret to, ko dzirdu.

Teilora smiekli neizklausījās patīkami, drīzāk man gribējās noskurināties un nolikt klausuli, lai man vairs nebūtu ar viņu jāsarunājas. Bet es nevarēju. Viss par ko es pašlaik spēju domāt bija Harijs.

"Mums ar Bekiju bija spa procedūra." atbildēju uz viņa jautājumu, vēloties pēc iespējas ātrāk beigt šo sarunu. "Vai kas atgadījies?"

"Es ilgojos pēc tevis, Evelīn." puisis nopūtās. Šiem vārdiem vajadzēja mani sasildīt, likt pēc viņa ilgoties, bet mana reakcija bija tieši pretēja.

Ievilku dziļu elpu. Šīs dažas dienas ar Hariju bija likušas man saprast, ka manām un Teilora attiecībām vairs nav jēgas. Es nejutos laimīga, drīzāk spiesta palikt kopā ar viņu. Un pat ja es nemaz tik daudz nesapratu no dzīves, es tik un tā zināju, ka tas nav normāli, tas nav dabiski un man tas ir jāizbeidz pēc iespējas ātrāk. 

"Teilor, mums par to būs jāparunā, kad es atgriezīšos." pie numuriņa durvīm atskanēja klauvējiens, un tā kā Bekija bija dušā, tas bija mans pienākums tās atvērt. "Man tagad jāiet."

"Ja tu grasies šķirties, tad izmet šo domu no sava mazā prātiņa tieši šajā brīdī, mīļā. Tu piederi man, ja tu vēlies kaut ko mainīt, tad tev nāksies to nožēlot." mans skatiens bija piekalts sienai, kamēr es uzmanīgi klausījos katrā viņa vārdā, nespējot noticēt, ka trīs gadus esmu dzīvojusi kopā ar pilnīgu psihopātu. "Uz drīzu tikšanos, Evelīn." 

Es dzirdēju kā zvans tika atvienots, bet mans prāts un ķermenis bija pārāk lielā šokā, lai es spētu pakustēties. Teilors man tikko bija draudējis, un nesaprotamu iemeslu dēļ, es zināju, ka viņam nebūs ne mazāko problēmu savus draudus piepildīt. 

Kāpēc mana dzīve ir tā pārvērtusies? Viss taču bija tik perfekti, man bija mīlošs puisis, bet kur viņš ir tagad? Kā lai es droši atgriežos mājās, ja pat atrodoties simtiem kilometru no viņa, bailes bija vienīgā emocija, ko es spēju just. 

Vēl viens klauvējiens pie durvīm izsita manu prātu no šoka stāvokļa, kur tas bija iestrēdzis.

"Eve? Atvērsi, lūdzu durvis? Tas noteikti ir Džeisons." Bekijas balss atskanēja no vannas istabas.

"Evelīn, viss kārtībā?" atverot durvis man pretim bija raudzījies smaidīgs Džeisons, taču ieraugot stāvokli kādā es pašlaik biju, viņa sejas izteiksme mainījās dažu sekunžu laikā.

"Jā, es drīz būšu atpakaļ, izpriecājieties." izspiedu no sevis smaidu, paejot garām puisim un nozūdot pa viesnīcas gaiteni uz priekšu, līdz beigās atradu sevi pie bāra, pasūtām dzērienu. 

nospiežam zvaigznīti, mīļie! :))