Ar tevi (Jeon Jungkook FF)

CHAPTER 11

KAS PAR?

Pie mājas, zaļajā zālē,mētājās manta,kas man ļoti iepatikās.
Tūlīt pat es vēlējos to paķert,līdz viņš to izrāva no manām rokām
- Tā ir mana - puisis ar dusmīgu acu skatienu teica.
- Bet es to gribu - es atbildēju,ar drūmu seju.
Tepat,netālu,atradās mazas šūpoles,uz kurām es aizskrēju,jo tiku aizvainota.
- Atvaino. - zēns noteica.
Viņš apsēdās man blakus.
Es neatbildēju.
- vēlies,es iedošu tad viņu. -
Manā sejā parādījās smaids,un es ieskatījos viņa skaistajās acīs.
- mani sauc y/n -
- Mani Jin -
- tagad dod pūķi. -
Tā bija mazā mantiņa.
- protams. Tikai apsoli ka neapvainosies,jo tad man paliks ļoti žēl. -
- neapvainošos. Esam draugi?-
Es pajautāju Jinam.
- Nu labi. -

Viņš. Tas bija viņš.
Viņš nepamanīja,ka viņu ieraudzīju,tāpēc aizgriezos neko nepasakot.
-Ejat. Tak. Jūs. Dēt.-
Es klusām noteicu.

- Braucam?-
Un Jungkooks iedarbināja mašīnu.
Atkal. Viņa sejā smīns. Kurš tagad,man nešķiet riebīgs.

Brauciena laikā,
Es centos nerunāt,lai Jin neuzsāk sarunu.
Mana sirds sitās straujāk domājot par viņu.
Tik daudz mēģinājumi viņu aizmirst - visi vējā.
Šis būs skumjākais brauciens manā mūžā.

Pēc 1 h
Tas ir izdevies.
Esmu palikusi dzīva.

Nelielas sarunas ar Jungkooku,un viņš ar Jin.
Man izdevās ar viņu nerunāt.
Es atvēru vaļā durvis,un izkāpu ārā.

Es atspiedos pret mašīnu, un gaidīju kamēr viņi izrunāsies.
Drīz jau piebrauca kāda cita mašīna,un no tās iznāca sieviete ar vīrieti.
Nu , sākās. uz priekšu neveiksme,kā vienmēr.

Mēs sasveicinājāmies,un iegājām kafejnīcā.
Likās,ka tā bija tukša.
Pat nelikās.
Tā bija tukša.

Mēs apsēdāmies pie viena galdiņa,kur mūs sagaidīja vīrs uzvalkā.
Šausmas.
Jūtos kā šausmu filmā.

- Labdien. - jungkooks noteica.
Un pēc viņa es ar Jin.
Vīrietis atbildēja ar smaidu.
Nevar savu muti pakustināt,ja?

Saruna bija par ēkas konstrukciju,un atļaujām.
Tās bija šausmas.
Jo mēs nenojautām ko darījām.

Pie galda blakām,man sēdēja Jungkooks..
Viņa runas metodes iespaidoja vīrieti.
Kāpēc skatoties uz viņu,es nevaru apstāties smaidīt.
Līdz mani izstraucēja čuksts.

- Smags darbs,vaine?-
Tas bija Jin.
Es neatbildēju.
Es nemaz netaisos atbildēt.
- Es neesmu maniaks. - viņš turpināja

- es atvainojos. -
Pateicu un piecēlos no krēsla.
Tas bija viss...

Es aizskrēju uz tualeti,un aiz muguras mani pavadīja acu skatieni.

Es ieskrēju tualetē,un apstājos pie spoguļa.
Nomiernies y/n.. calm down...
Es nevarēju.
Es neaizmirsīšu.

Pēc minūtes ieskrēja arī Jin..
- kas notika? - viņš jautāja.
Manas acis bija sarkanas...
Atkal..
- Aizvācies.. - es atbildēju.
- ko es izdarīju? - viņš zemā balsī jautāja.
Es pagriezos,un ieskatījos viņam acīs.
Viņš ieskatījās arī manās.
- Ak kungs. -
Jin noteica.
Jā gan.

Mēs sēdējām pie galda.
Trijatā
Un nezinājām ko darīt.
Visas problēmas ar nojaukšanu ir atrisinātas.
Bet mums vēl ir nedēļa šeit

Jungkooks piecēlās no krēsla un noteica - Es aiziešu nokārtot lietu par istabiņām. -
- protams. - reizē ar Jin noteicām.
Es apklusu.
Un skatījos zemē.
Es tik ļoti nevēlējos palikt divatā ar viņu.

- Y/N.. - viņš ierunājās.
- man vienalga. -
- kaut vai uzklausi mani!- viņš nedaudz dusmīgā tonī noteica,un paskatījās uz mani.
- ko man klausīties? Atkal visu no jauna? Tavus melus? -
Es ieskatījos viņa sejā.
Šie sejas vaibsti man bija vajadzīgi.

- nebiedē mani. -
Es smejoties izskliedzu pēc tam,kad viņš no stūra izlīda un pārbiedēja mani.
Mēs abi gulējām lielajā dīvānā,un skatijāmies pelēkajos griestos.
- labi. Apsolu. -
Mūsu sejas rotāja smaidi.
- Nepamet mani. - es noteicu Jinam.
Un pēc tam sekoja klusums.

- nekad. -

Tie bija vārdi,kuri izspostīja manu dzīvi.

Es piecēlos no krēsla,un devos uz Jungkooka pusi.
- Lielākā istaba manējā. - apstājoties viņam blakām noteicu.
- ņem. - viņš deva man atslēgu,atstājot smīnu sejā,
un es devos uz nummuriņu.

- Trešais stāvs, 7 istaba... -
Pie sevīm atkārtoju..
Līdz beidzot apstājos pie durvīm.

- esmu klāt. -

Atvēru durvis,un iegāju iekšā.
Oh god
Istaba bija melnbaltos toņos.
Viņa bija ļoti liela,
Gulta pie liela loga.
Oo jaaaa

Pēc kāda laika,kad biju visu iekārtojusi,pie durvīm atskanēja klauvējiens.
Vērt vaļā es tās negribēju,jo zināju,ka aiz tajām var atrasties kāds no diviem cilvēkiem,kuri šobrīd man nav vajadzīgi.
Taču es tās atvēru.
Tas bija Jungkooks.
- varu ienākt? - viņš pajautāja.
- protams. -
Viņš ienāca,un apstājās man priekšā.
- nu,ko  paldies ka vispār atbrauci..-
viņš itkā pateicās...
- aha.. -
Starp mums atkal valdīja klusums.

- tad..klau..- viņš nāca tuvāk, - par to .....-
Viņš centās kaut ko paskaidrot,līdz pa durvīm neiebelzās Jin.
- Y/N, es esmu izdarījis kļūdu,es zinu. - Jin gāja uz viesistabu,kur pašlaik atradāmies mēs ar Jungkooku.

VELNS PARĀVIS
-jūs esat pazīstami? - jungkooka sejā bija izmisums.
- jā. Un ļoti labi. - Jin atbildēja.
- Tikko paspējām iepazīties. - es izlaboju Jina teiktu un meliem.
- bet.. - un arī viņa sejā bija izmisums.
Kas notiek
Lūdzu,ne tagad
- es vēlējos atvainoties. - Jin turpināja.
- Pagaidiet,kas notiek. - jungkooks atkal jautāja.
- aaah. - es satvēru savus matus un klusām noteicu.
- Jin,nav labs brīdis. Lūdzu,ej prom. -
Es biju Tuvu asarām.
- Ļauj man izskaidrot visu kā bija!-

- vācies! - es vēlvienreiz iekliedzos,un pavisam aizmirsu,ka jungkooks atrodas tepat.
Jins aizgāja,un aizcirta aiz sevis durvis.
Nē nē nē....
- kas notika.. - jungkooks ar dusmīgu acu skatienu jautāja.
- nekas. -
Viņš satvēra manu roku,un aizvilka pie sienas.
- tas nav nekas. Tu melo. - viņa sejā bija naids..
Nejau atkal..
Viņš..
Nē...
- laid tak vaļā.. - es skatījos viņa sejā un knapi izsteicu..
- izstāsti. -
- nē. Es nebaidos... - es izrunāju vārdus,kurus vajadzēja paturēt aiz mēles.
- slikti. - viņš pateica pēdējo vārdu,un arī izgāja pa durvīm.
Kas notiek..
Vienā momentā viņš atvainojas,un tad dara pāri.
Es nesaprotu viņa emocijas,un izjūtas.

Bet tā nav mana galvenā problēma...
Kā man uzstvert Jin patiesību?

______________________________________

HEEEEYYY
Jauna dalja,
Jauns cilveeks.

Kaa jums skiet,ko izdariija Jin pagaatnee? 😏

Unņnnn
Neesmu vairaak tik aktiiva,zinjuu,centiisos buut aktiivaaka.
+ Kaa jums bts jaunaa dziesma??
❤❤❤❤
(Miilu vinju)