CHAPTER 9

203 30 1
                                    

- Lūdzu,ņem. Nekā cita man nav. -
- ...-
Es atpletu vaļā muti un skatījos uz kreklu.
- Nu ja negribi vari nevilkt.. -
- Nē..būs ok.. - es atbildēju
- vannasistaba ir nākamajās durvīs. -
-paldies. -
Un viņš izgāja laukā no istabas.
Es haotiski pārmetu acu skatienu pāri istabai,līdz sapratu.
Ko. Es. Šeit. Pie. Velna. Daru.
Jā...es nezinu.
Taču paķēru kreklu un devos uz vannasistabu.

Pēc 5 stundām es vārtijos viņa gultā,un nespēju ne acis aizvērt. Es zinu,drīz vajadzēja celties,bet es pat negulētu kaut vai dažas minūtes.
Bezmiegs mani mocīja.
Un tad tas noskanēja.
Telefona modinātājs.
Es piecēlos sēdus. Atkal,ar kreiso kāju. Un vēlreiz pasmaržoju viņa kreklu.
Vai tas ir dīvaini?
Vienkārši viņš smaržoja labi...
Nu ok,es atvainojos.
Mans acu skatiens vēlreiz pārslīdēja pāri istabai..un...
KO VIŅŠ TE DARA,ES KO,NEPAMANĪJU??
Priekšnieks sēdēja nelielā krēslā istabas stūrī. Un es protams jautāju.
- Tu nopietni? Ko tu te dari? -
- mana māja. Istaba. - viņa sejā atkal bija smīns.
Kā man tas apnīk.
- Jā,bet es te pagaidām gulēju. - ja tā atceros,jo galva plīsa pušu,un es neko neapjēdzu.
Taču viņs piecēlās kājās un saķēra manu zodu.
Es nezināju ko darīt. Ja nu viņš ievilināja mani savam nolūkam.
Es jūtos kā stulba mazgadīga meitene
Ko es vispār biju domājusi??
Viņš liecās lai mani noskūpstītu...
Un es vēlējos izrauties,bet atkal nespēju.

TELEFONA MODINĀTĀJS.
Ehekwhwmw.
Tas bija sapnis?
Aleluja.. vai nē..
Bet pieceļoties pārlaidu skatienu istabai,lai pārliecinātos.
Itkā tukša.
YE
es nogāju lejā pa trepēm,un aizgāju uz viesistabu.
Viņa te nav.
Un uz dīvāna zīmīte.

Eu, esmu darbā.
Y/N , ģērbies un dodies šurp.
Neguli.

Ļoti mīļa zīmīte...
Bet atkal.
Man uz darbu vajadzēs iet kleitā.
Kāpēc es Te paliku,kāpēc??
Bet izejas nav.
Es aizgāju uz viņa istabu un pārģērbos.
Pēctam steigšus laukā,un uz darbu.
Es jutos tik neerti šajā kleitā.
Atkal.

Pēdējo reizi pārlaidu skatienu mājam,un izgāju laukā no robežas.
Pretī mājai atrodas ceļš..
Un tad mana galva saprot.
Es.
Tak.
Nemaz.
Nezinu.
Kur.
Man iet.
Aaaaahhhhhh

- Sveiks..nevēlies mani paķert,un... Aizvest uz darbu? Es nedaudz nezinu kur iet. - es klusām ierunāju klausulē.
- Aha.. - viņš pateica un nometa.
Jā. Tagad es zinu cik ilgi man viņu gaidīt. Zinu gan.
Sarkasmā...

10 min.
15 min.
EJ TAKŠ TU KAKĀT NU.
nepasaka kad būs un nu,arī gaidi.

Un beidzot piebrauca melna mašīna.
Protams tas ir viņš.
- sēdies. - viņš noteica.
Es iesēdos , un uzreiz sāku..
- paldies ka pateici cik ilgi būsi. Nu bučas Tev. -
Un uzreiz nožēloju.
- ja? Novērtēšu. - es jau jutu viņa smīnu pa gabalu.

Mēs braucām ilgi.
Like,ļoti.

Līdz tuvojāmies ēkai.
Pie velna.
Pie ēkas atradās VISI darbinieki. Un man nav ne jausmas kādēļ.

- es āra nekāpšu. - es pateicu, - nekāpšu.
- tu ņirgājies? - jungkooks atbildēja smejoties.
- tu redzi kas tur par pūli? -
- un? Kas notiks?-
- jaunā meitene salaiž ar priekšnieku. Tādas būs domas.-
- Nepieļaušu. Velcies laukā. -
Viņš izskāpa un atvēra durvis man vaļā.
Ā nu tagad jau jā.
Es izskāpu, un mēs devāmies uz durvju pusi.
Acu skatieni = mēs
Visi skatījās,VISI
Un man nav ne jausmas kāpēc tie te atrodas.
Nu nē.
____________________________________
AHAHHAHA
Es atvainojos par neaktivitāti!!!
Dauuudz kas jādara,un wattpad palika pēdējā plānā.
Šausmas.
Noteikt,brīvdienās centīšos publicēt vismaz vienu daļu.
Bučas. 😂😘

Ar tevi (Jeon Jungkook FF)Opowieści tętniące życiem. Odkryj je teraz