Ar tevi (Jeon Jungkook FF)

CHAPTER 4

   Work of love
4
Es devos uz mājām ar sarkanām acīm un tukšu galvu. Tas kas tikko notika,man likās kā murgs... Mans priekšnieks man nodarīja pāri,un es nepretojos.
Es esmu milzīgā nesaprašanā. Es jūtos itkā atrastos tukšā melnā telpā,kurā izejas nav.
Y/N.. Saņemies. Aizej prom no darba,nekas tāds nav bijis. Taču doma aiziet,mani mocīja vēl vairāk.
Es tur tikai tikko sāku strādāt.. Šī bija mana pirmā diena.. un iet prom es negribu.

Mājās
Atnākot es iekritu gultā,un ļāvos visam.
Man palikt? Y/N,vai Tev tiešām palikt pēc šī?
Tas bija nieks kas mani vajāja. Bet visvairāk,man ir žēl Mērijas.

Pēc stundas es nolēmu pagulēt,taču galva sāpēja,un roka..
Uz tās bija palicis zilums.
ZILUMS!!
Y/N.. labi..labi..
Tomēr es kaut kā aizmigu,un šoreiz man nebija labs garastāvoklis.
Es vienmēr esmu bijusi tā meitene kura priecājas pa visu bet taga...

PIITIIIRII
BĻĀVIENS,MODINĀTĀJS!
Ļaujiet man ko pajautāt.
Kā es aizmigu,un vai es vispār gulēju?
Galva turpināja sāpēt,un es lāgā neko negribēju darīt.
VISU PIE VELNA!!!
Man nav laba oma.. Šodien būs jāturās.
Izskāpjot no gultas,skriešus maršs uz vanassistabu.
Šoreiz dušā es pavadīju vairāk neka par piecām minūtēm.
Cerams neaizmigšu dusā.
Jaa noteikti,nemaz,nekad tu nemaz neesi aizmigusi.. izņemot 2016 gada 3 oktobrī bet tas jau tā....
LABI STOOOOOP
Ātri saģērbos un salokoju matus. Šodien būšu lieliski saģērbusies. Bet kāda jēga, ja tāpat visu dienu centīšos izvairīties no maniaka,jeb mana priekšnieka?
Jā.. domā ,aiiziieet.
Pēc 3 h darbā
Es atvēru ēkas durvis,un nokratīju lietussargu,jo ārā bija lietus.
- Es jūtos kā pirmajā darba dienā.. - nodomāju.
Jau otrā diena,un es nožēloju visu savu dzīvi.
Visu VĒLREIZ kārtīgi pārdomāju,un devos iekšā.
Noliku mantas,un tad gāju uz VIŅA kabinetu.
- Sveiki..-
viņa te nav...
Drīzāk - VIŅA TE NAV!!!YEEAA
Man ir laiks sakārtot savus papīrus,aizsūtīt izdevējiem un atpūsties.
Būt par Jungkooka sekretāri ir grūti.
- Sveika. Labdien.. Redzu ka esat jau klāt. - Ienākdams birojā,sveicina mani Jungkooks.
LABDIEN NU LABDIEN
- Sveiki.. -
Es nosarku un skriešus devos ārā no kabineta,paķerdama līdzi papīrus.
- Pagaidi..- Viņš mani parāva aiz rokas un pavilka uz savu pusi.
Es sāku trīcēt.
Turot manu roku viņš teica - Vakar.. Tas nebija tā domāts... Ne tā...-
Mana sirds atkal apstājās.
Viņš pievilka mani sev tuvāk,lūkojās man acīs un teica - Tev ir skaistas acis. -
- Paldies... -
Viņš atlaida manu roku,un es izmantojot izdevību izskrēju no kabineta.
Pēc manis ar blīkšķi aizvērās durvis,un es apsēdos uz krēsla kas bija pretī kabinetam.
- Kas bija tas.. Viņš ar mani flirtēja,bet mana roka atkal tika ieķerta viņa rokā... -
Es biju izmisumā.
...

Visu nākamo darbadienas laiku,es izvairījos no viņa,un pat neienācu viņa kabinetā. Visu teicu lai nodod citas sekretāres,jo man bija itkā citas lietas.
Bet patiesībā,man bija bail.
Līdz es viņu satiku atkal.
- Nu čau. -
ČAU?
- Sveiki.. -
- kādēļ tu neienāci? -
- Man bija jāskrien pie izdevējiem,parakstīties tavā vietā. -
- saki godīgi. Tev ir bail no manis? -
Šī ir tikai mana otrā darbadiena... OTRĀ!!
Viņš nāca man virsū,un mana mugura atsitās pret sienu.
Šajā stāvā neviena nebija.
- Pasaki. tev ir bail,vaine? -
Es neko neatbildēju. Neko.
Viņš aizlika manu matu šķipsnu aiz auss,un viņa vēsā āda pieskārās manai sejai.
- Bail.. - viņš turpināja..
- Es nevēlos tev nodarīt pāri. -
TU ITKĀ TO NEDARI
Viņa apaļās brilles noslīdēja uz deguna,un viņš nedaudz nosmīmēja.
Līdz sāka smieties.
- Ja tu redzētu savu seju.. - viņš ar smaidu teica.
- Jā,vismaz tu lepojies. - es noteicu,un izskrēju pa durvīm.
- Ko? - dzirdēju tikai atbalsi no viņa jautājuma.
.. laikam viņš nesaprata manu domu...
Viņš lepojas ar to ka es baidos. Ar to ka man ir bail.
Es nezinu kā paskaidrot manas emocijas.
Viņš...ir mans priekšnieks.
Es te strādāju tikai otro dienu,bet man jau te nepatīk.
Es nesaprotu ko es te daru.
Bet man ir jāpelna nauda.
Un es nonācu pie plāna. Rīt pat to darīšu.
Aiziešu pie *******.