Rīgas astoņkājis

5. DRAUGS MARISS

Fēlikss arī pēc tikšanās ar Reno nejutās līdz galam pārliecināts par to, vai tieši šāds advokāts būtu viņa pareizā izvēle, it sevišķi viņa fiziskās kondīcijas dēļ. Tāpēc viņš uzmeklēja Reno kursabiedru, ne mazāk izcilu advokātu Marisu Reinu, kas strādāja kopā ar Reno tajā pašā birojā. Fēlikss reiz kādā žurnālā lasīja, ka Mariss un Reno joprojām esot labi draugi. Patiesībā Mariss un Fēlikss bija nešķirama komanda jau no universitātes laikiem, un ne tikai, kad kādam gadījās juridiski sarežģījumi. Viņiem praktiski nebija noslēpumu vienam no otra.

Mariss piekrita ar Fēliksu satikties nesen restaurētajā mākslas muzejā, jo tur darba dienas vidū noklausīties spējīgas ausis parasti piederēja vien tūristiem. Fēlikss gan sākumā noklusēja par tikšanās patieso mērķi, vien minēja, ka nepieciešama privāta saruna.

- "Vēlos ko vairāk uzzināt par tavu draugu Reno Grantu. Man padomā ir kāda ilgtermiņa sadarbība," sarunas būtību bez garām pieklājības frāzēm atklāja Fēlikss.

- "Jā, Reno jau pabrīdināja, ka tu par viņu varētu arī pie manis mēģināt ievākt vairāk informāciju. Viņš par to bija diezgan relaksēts un teica, lai izstāstu visu, ko vēlēsies. Iesim, es tev ko parādīšu," pēc īsas apsveicināšanās ar Fēliksu nočukstēja Mariss, kaut arī čuksti šajās milzīgajās muzeja zālēs atbalsojās diezgan skaļi. Advokāts bija iekāpis pēc īpaša pasūtījuma uzšūtā stilīgā uzvalkā. Nu jau mazliet iesirms, bet joprojām sieviešu bieži iekārots.

- "Vai zini šo gleznu?" pēc dažu minūšu kopīgas pastaigāšanās pa muzeju sarunu iesāka advokāts, norādīdams uz neliela izmēra patumšu darbu, kurā bija attēlota sieviete, kas mazliet noliekusies skatās lejā uz pērtiķīti, kas ietērpts sarkanā kamzolī un micītē un ir satvēris sievietes garās rotas. Pēc Fēliksa noliedzošā mājiena ar galvu advokāts turpināja: "Tas ir slavens latviešu klasiķa Jaņa Rozentāla darbs "Princese ar pērtiķi". Pastāv uzskats, ka pērtiķis simbolizē mākslinieku kā kalpu vai izklaidi mākslai, sabiedrībai. Vai nav skaisti? Mēs un šīs pasaules sīkumainība aiziesim, bet glezna paliks. Baltijas simbolismam, starp citu, nesen bija veltīta izstāde burvīgajā Parīzes Orsē muzejā."

- "Izklausās, ka esi mākslas mīļotājs."

- "Jā, man patīk te pastaigāties, kad vajag izvēdināt galvu vai apkopot domas. Domāju, ka Reno ir kā tas pērtiķītis – bezgala uzticīgs kalps savai skaistajai saimniecei, sabiedrībai. Mūsu draudzība ar Reno sākās, kad mēs intensīvi sarakstījāmies par dažādām vairāk vai mazāk šīs zemes un arī filosofiskām tēmām. Dienēju armijā, bet Reno no armijas saprotamu iemeslu dēļ izspruka," pamazām par Fēliksu interesējošo tēmu sāka stāstīt Mariss, lēnām virzoties cauri muzeja latviešu glezniecībai veltītajām zālēm.

- "Reno ir lieliska atmiņa; viņš ir izlasījis lērumu grāmatu, spēlē šahu, uz akordeona pašmācības ceļā pēc dzirdes var nospēlēt jebkuras dziesmas melodiju. Bet pats apbrīnojamākais Reno ir viņa labestība, atklātais labsirdīgais smaids un humora izjūta. Tie bija fantastiski vakari, kad Reno studiju gados kopā ar draugiem no kora, protams, kopā ar kādu glāzīti garšīga dzēriena, mājās rāva pilnā balsī veselu koncertu. Reno sieva Aija arī šķita toreiz laimīga, jo viņai kā slimnīcas bibliotekārei patika saviesīgas kompānijas ar filosofiskām sarunām. Neticami, bet cilvēki toreiz jutās laimīgi arī bez feisbuka, tvitera un netfliksa."

- "Tomēr es nevaru neko vairāk personisku par Reno stāstīt, jo piedod, bet es tevi tik labi nepazīstu un nezinu arī tavus nodomus," samērā tieši par neparasto situāciju pārdomās dalījās Mariss.

- "Es tevi saprotu. Vai tev jāsaglabā manis teiktais noslēpumā?"

- "Protams, advokātam sniegtās informācijas noslēpumam neviens nevar tikt klāt."