Rīgas astoņkājis

7. BRĪDINĀJUMS

Fēlikss pēc Reno un Marisa apmeklējumiem jutās apmierināts.

- "Vismaz tagad ir plāns un palīgs. Vai varbūt pat palīgi, jo Mariss arī izskatījās gan kompetents, gan visādā ziņā sakarīgs un ieinteresēts. Vēl ir vismaz diena pārdomām," Fēlikss pēc tikšanās muzejā pie sevis prātoja.

Lēnā solī viņš vēl mazliet gribēja pastaigāt pa parku blakus muzejam. Saulē atspīdēja koku lapas, kuras ik pa laikam dažādos Vīnes valšu ritmos virpuļoja turpu šurpu, atsaucoties maigo vēja pieskārienu uzaicinājumam.

Parka miers ļāva Fēliksam gremdēties nostalģiskās atmiņās. Uzreiz pēc studiju beigām viņš kopā ar draugiem izveidoja šo biznesu, bet vēlāk viņš no draugiem to atpirka. Tāpēc šis bija kā uzbrukums viņa paša bērnam, turklāt situācijā, kad šī vistiņa dēj labākās zelta oliņas, kādas jebkad līdz šim bijušas.

Savos 35 gados pie šī uzņēmuma stūres viņš pirmo reizi bija sastapies ar ko tādu. Nebija šaubu, ka viņa kuplie, uz sāniem kārtīgi sasukātie, bet jau tā iesirmie mati nu kļūs vēl sirmāki. Staltais augums nu jutās, kā uz pleciem paņēmis vecās mātes lauku ūdens nešļavu smagumu. No pārdzīvojumiem jau pāris dienas viņš praktiski neko nebija ēdis, tādēļ ik pa laikam pa ceļam nācās pavilkt uz augšu džinsu bikses, kas parasti derēja perfekti.

Neskatoties uz to visu, Fēlikss bija cīnītājs. Nācis no Raiskuma puses pie Cēsīm, viņš jaunībā daudz laika pavadījis tur esošās internātskolas orientēšanās sporta nometnēs. Orientēšanās sports viņam iemācīja disciplīnu, patstāvību un izturību. Sporta dzīve sagādāja daudz brīžu, kad likās, ka es vairs nevaru. Taču vienmēr atradušās spēka rezerves, lai pārvarētu sevi gan brīžos, kad pulksten septiņos bija jāceļas uz rīta rosmēm, gan tad, kad bija jāskrien garās 30 km distances cauri purviem. Reiz, būdams vēl tīnis, viņš nolēma, ka jāpamēģina spēki arī klasiskajā maratonā. Labi, ka finišā viņu sagaidīja treneris. Uz izslēgšanās robežas peldošo jaunieti treneris aizveda pie sevis un atkačāja – pabaroja ar zupu un atļāva kādu laiku atpūsties, lai viņš būtu spējīgs tikt līdz mājām. Nē, kādam vai kaut kam piekāpties nebija Fēliksa stilā.

Tā, iegrimis domās, Fēlikss jau bija aizstaigājis līdz Brīvības piemineklim, kad pēkšņi viņam blakus piebrauca melns BMW X6 ar tonētiem stikliem un no tā izkāpa būdīgs vīrs un atvēra aizmugurējās durvis. No mašīnas aizmugurējā sēdekļa Fēliks saklausīja jau iepriekš dzirdētu balsi: "Sveiks, kungs, sēdies – izmetīsim loku." Spriežot pēc uzvalkā iestīvētās būdas mājiena ar roku, Fēliksam nebija daudz variantu.

- "Kā klājas manai naudiņai, Blūm?" jau iekārtojušies mašīnas aizmugurējā sēdeklī, mazliet draudzīgi sarunu centās uzsākt birojā iepriekš sastaptais neģēlis, kad mašīna uzsāka braucienu nezināmā virzienā.

- "Lieku centu pie centa, lai sakasītu," ārēji mierīgs izklausījās Fēlikss.

- "Zinu, ka Tev ir dziļas kabatas, kur pasmelties, Blūm. Mazliet jau sāku uztraukties par savu naudiņu – tev tik diena palikusi. Vai viss jau ir procesā? Tev uz e-pastu nosūtīju Jacobs Trade rekvizītus."

- "Dokumenti pārskaitījumam nav problēma – man ir labi advokāti, bet Tu domā, ka ir tik viegli uzreiz savākt un izraut no apgrozījuma vajadzīgo summu?"

- "Tu man patīc, Blūm, tāpēc mazliet nākšu tev pretim. Man ir labs draugs, kas var to tavu biroja ēku nopirkt par ātrās realizācijas cenu. Nauda paliks pie mums, depozītā. Pēc tam viņš Tev to ēku varēs arī iznomāt atpakaļ. Nomas maksu gan vajadzēs maksāt mazliet lielāku, kā parasti tajā rajonā. Taču es zinu, ka tā Tev nebūs problēma – es redzu, ka bizness Tev plaukst un zeļ. Nosūtīšu Tev whatsapp arī drauga koordinātas."

- "Kā tad Tu to manu biznesu redzi?"

- "O, brālīt! Es taču teicu, ka man ir aizmugure. Es ļoti daudz ko zinu un redzu. Es arī redzu, ar ko tu pēdējā laikā tiecies, un mums tas nepatīk. Padomā par sevi un savu ģimeni, Blūm!"

- "Kaspar, esam klāt," no automašīnas priekšpuses atskanēja būdas balss.

- "Uzejam, Blūm, pie manis ciemos uz kafiju," Kaspars laipni pavaicāja tā, it kā Fēliksam būtu izvēle padomāt vai pieņemt šo laipno uzaicinājumu.

Fēliksam bija uzreiz skaidrs, uz kurieni viņi ir atbraukuši. Te viņš ir jau bijis neskaitāmas reizes – lielajā nodokļu administrācijas cietoksnī, kurā koridoru galā ir koridori un uz nepieciešamo vietu var staigāt tik ilgi, kamēr pazūd izpratne par to, kur ir Ziemeļi, bet kur - Dienvidi, kur ēkas gals, kur sākums. Lai pārvietotos no viena koridora uz citu, bija nepieciešama iekšējā karte ar čipu. Tas deva nelielu komfortu, ka vienmēr varēja vēlāk identificēt – kurš uz kurieni ir gājis. Ēka arī deva zināmu drošības garantu, ka nekas slikts nevar notikt, jo visapkārt ir daudz cilvēku – praktiski visam tur notiekošajam vajadzētu būt lieciniekiem, ja ne kamerām. Vienīgi šoreiz viņi iegāja ēkā pa atsevišķu ieeju, pa kuru Fēlikss nekad iepriekš nav gājis.

- "Kafiju?" kad visi trīs bija nonākuši diezgan attālā ēkas nostūra kabinetā, Kaspars lietišķi pajautāja Fēliksam. Būda joprojām sekoja.

- "Nē, paldies. Kāpēc mēs te esam? Man vēl šodien daudz darāmā," Fēlikss joprojām bija neizpratnē. "Man vēl ir diena pārdomām, vai ne tā?"

- "Es gribēju pie reizes parunāt arī par mūsu ilgtermiņa projektiem. Ko tu par to domā?"

- "Par ko? Par tām PVN shēmām? Mani tur nepiniet iekšā."

Pēkšņi būda piecēlās no krēsla un sāka nervozi staigāt pa istabu. Fēlikss pamanīja, ka Kaspars tā kā sāka raustīt acs plakstiņu. Tā laikam bija kaut kāda zīme, jo nākamais, ko Fēlikss atceras, bija spēcīgs sitiens pa saules pinumu un vesela mūžība bez elpas. Kad Fēlikss mazliet atguvās, viņš atkal dzirdēja Kasparu jautājam:

- "Tātad, kungs, ko tu par to domā?"

"Lieliskaideja," joprojām caur sāpēm, sakostiem zobiem nošņāca Fēlikss.