Rīgas astoņkājis

6. BIROJS

- "Bļāviens, nu kā var būt tik vientiesīgi cilvēki!" pie sevis klusi nošķendējās Kaspars, šķirstot datorā kārtējo jauno izmeklēšanas lietu. No dažādu banku atsūtītajiem kontu izrakstiem varēja ātri savilkt kopā, ka diezgan primitīvi no viena uzņēmuma aizskaitīta nauda uz dažādiem citiem vienā skaidri redzamā ķēdē. Nauda vēlāk saplūst kopā fiktīvajos uzņēmumos gan Latvijā, gan Igaunijā,\ ar bezpajumtniekiem no Baltkrievijas valdēs. No fiktīvajiem vēlāk izņemta skaidra nauda. Nekādus nodokļus neviens šai ķēdē, protams, nemaksā.

- "Nez, kā viņi tos baltkrievus atrod?" pie blakus galda sēdošais Edgars Kasparam pajautāja.

Edgars bija jauniņais šajā organizācijā. Viņš vienmēr vēlējies ķert inteliģenti sliktos, tādēļ diezgan mērķtiecīgi vēl studiju laikā tēmēja uz vietu Nodokļu policijā. Jauniņos parasti sūtīja labākā gadījumā uz Izlūkošanas analītisko daļu, kur Edgars arī bija nonācis. Viņam patika sadarbība ar Kasparu, tāpēc Edgars arī palūdza iespēju ar viņu strādāt vienā kabinetā. Kaspars gan no sākuma mazliet kurnēja, ka jāapmāca kārtējais jauniņais.

- "Neesmu jums nekāds tur mentors. Viņi atnāk, saprot, ka te nav debesmanna, un ātri notinas. Rezultātā laiks apmācībām velti izšķiests." Kaspars pie sevis reiz sākumā vadībai noburkšķēja.

Tomēr vēlāk vairs nekas tāds nebija dzirdēts no viņa puses. Edgars, taisnību sakot, izskatījās perspektīvs kadrs – ātri visu uztvēra, bija zinātkārs un strādīgs, īsi sakot – acis deg. Tāpēc Kaspars bija nolēmis tomēr vēlreiz riskēt uzņemties rūpes par jauniņo un investēt savu apmācību laiku viņā.

- "Aizbrauc, pastaigā pa Minskas nomalēm – nekādu problēmu, pa 100 eiro viņi tev vēl savu vecmāmiņu piedevām pārdos," klusi noņurdēja Kaspars. "Līdz Minskai – 50 minūšu lidojums, kas maksā vēl 100 eiro, tagad pat vīzu vairs nevajag."

Edgars piekrītoši pamāja ar galvu un turpināja studēt pie sava datora ekrāna lietas materiālos ieliktos kādas shēmas organizētāja vaļsirdīgos paskaidrojumus par viņa prakses epizodēm:

- "Visi tā dara, kas tur sevišķs! Viss vienkārši – atrodu interesentu, kas parasti ir normāli strādājošie uzņēmumi, nu tur kaut kāds X. Mans uzņēmums Y uzzīmē līgumu, ka kaut ko pārdodu X, Y saņem no šī X apmaksu. Tālāk izņemu no bankas skaidruci vai nu no Y konta vai arī no sākuma pārskaitu naudu no Y uz Panamas ofšoru, kam ir izdota kredītkarte, ar ko vēlāk dodos uz bankomātu. Mums tepat vienā Rīgas bankā ir paziņa, kas tādus par 1000 eiro var atvērt kaut vai katru dienu. Y paliks valstij par to līgumu parādā PVN.

Tikmēr Latvijā pametam to fiktīvo Y un taisīsim fiktīvo Z, jau ar citiem Baltkrieviem nākamajiem darījumiem. Tad es Y vai ofšora izņemto skaidruci atdodu atpakaļ X šefam, bet paturu savus 10%. Parasti X tas vajadzīgs aplokšņu algām. PVN par fiktīvo pirkumu X dabū atpakaļ no valsts, bet pārējo pirkuma summu Y viņam atnes skaidrā.

Pēc būtības X risku nekādu, jo VID auditus veic mazāk kā 0,5% uzņēmumiem. Nekas traks X un viņu vadībai nenotiek, jo, pat ja VID auditori pieķer, tā līdz galam jau neviens VID vai pēc tam tiesā nav pārliecināts, vai tas darījums tiešām bija vai nebija – ar svecīti blakus jau neviens nestāvēja."

- "Kāds tam X labums – tas ir saņēmis atpakaļ visu savu naudu, tik par 10% mazāk?" Edgars nojauta atbildi, bet tomēr gribēja pārprasīt Kasparam.

- "Ne gluži. X saņem no valsts visu to pārdevējam (Y) samaksāto PVN un vēl 11% no Y (21% PVN mīnuss Y paņemtie 10%). Iedomājies, ka šis X reāli pārdod 10 krūzītes pa 5 eiro gabalā. Viņam būtu jāsamaksā valstij PVN no šiem 50 eiro. Tā vietā X caur to fiktīvo Y uzņēmumu izgriež rēķinu, ka viņš pa 50 eiro + PVN ir nopircis, teiksim, reklāmas pakalpojumu. Tāpēc X valstij vairs nav jāmaksā PVN – no pārdošanas PVN atņemam pirkšanas PVN. Tātad X valstij nav jāmaksā nekas. X labāk samaksā fiktīvajam 10% nekā valstij 21%, turklāt X saņem vēl kešu aplokšņu algām.

Izmaksājot kešu algās un nesamaksājot par tām algas nodokļus, X ieguvums ir vairāk par 50% no šīs skaidrās naudas. Tad jau pie šādas pastāvīgas shēmas ar mazākām cenām X arī savus konkurentus var pamazām no tirgus izēst. Ieguvums milzīgs, ir vērts riskēt. Paskaties, kādi mums sodi, ja pieķer – ja ir administratīvā lieta, tad uzrēķina PVN un 30% soda naudu un 18% nokavējuma procentus, bet, ja krimināllieta – pat viss PVN citreiz nav jāatmaksā un sods pilnīgi mierīgi var būt nosacīts, ka nemaz nav jāsēž.

Lai aizmālētu acis, Y ātri uztaisa reklāmiņu X, par ko ir rēķins. Y tur droši vien kāds speciāls portāliņš uztaisīts, kur parādās šī X banerītis - viss it kā tīri, un nav nemaz tik viegli tādus pieķert. Pat ja pieķers, vēl aizskries pie labiem advokātiem un tad ej un cīnies pret tiem – tie skatās zem lupas uz katru kustību, ko mēs darām. Ja Y pacenšas formāli kaut kādu reklāmiņu tomēr uztaisīt, tam droši vien liekas - kas tur vispār krimināls, tas ir bizness – pārdot dārgāk. Tad vēl pieskaiti uzņēmumu ienākuma nodokli, ko X nesamaksās par peļņu no saviem pārdošanas darījumiem, jo peļņas tam nav. Pateicoties šādiem fiktīviem izdevumiem – vēl 25% ietaupīti.

Interesanti, ka ar mūsu jauno uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, kur par peļņu nodokli nav jāmaksā līdz tā izmaksāta dividendēs, šiem rēķinu zīmētājiem parādījusies negaidīta konkurence, kas ietekmē arī dokumentu zīmēšanas cenu. Uzņēmuma (kā X) īpašnieki labāk izmaksā sev dividendes, samaksā 25% uzņēmumu ienākuma nodokli un ar tām dividendēm maksā aplokšņu algas darbiniekiem. Ietaupījums uz darbaspēka nodokļiem būs tikpat milzīgs, bet nav jāraustās par to, vai tās fiktīvās pavadzīmes VID spēs pieķert. Valstij ar mazliet labāk – nāk vairāk iekšā gan PVN, gan uzņēmumu nodoklis, bet nu lielos nodokļus algām joprojām daudzi cenšas nemaksāt.

Starp citu, šādi X mērgļi ir mūsu galvenā klientūra, nevis tie dokumentu zīmētāji, jo pie viņiem ir, ko paņemt. Tie ir reāli strādājoši uzņēmumi, nevis ēnas, kurām dzīties pakaļ un ko labākajā gadījumā varam tik censties iesēdināt. Protams, ja mums gadās pa rokai tie darījumu zīmētāji, tad ejam tiem arī pakaļ. Citreiz, kad izņemam tādam kompi, tad redzams, ka pārskaitījumi veikti dažādu darījuma pušu vārdā no vienas IP adreses, bet kešs nāk atpakaļ caur uzņēmumu kādā no tuvajām kaimiņvalstīm vai no ofšora," Kaspars tēvišķi uz pirkstiem centās Edgaram paskaidrot lietas.

Edgars to visu klausījās puspavērtu muti tā, it kā lasītu aizraujošu grāmatu. Tagad viņš pamazām sāka saprast, kādēļ kabinetā pie sienas atrodas tik daudz apbalvojumu. Viens no tiem bija īpašs: "Triju zvaigžņu ordeņa virsniekam Kasparam Gustavsonam – pateicībā par nopelniem Tēvijas labā, atklājot neskaitāmus nodokļu izkrāpēju grupējumus un atgūstot valstij miljoniem eiro nodokļu maksātāju naudas 20 gadu dienestā VID Nodokļu policijā."

Edgars uz Kasparu skatījās, ja ne gluži kā uz dievību, tad uz savas jomas guru jau nu noteikti. Kaspars viņam nesen bija stāstījis, ka savā laikā sācis darbu no pašas VID apakšas kā ierindas inspektora palīgs, kas kopēja dokumentus. Taču, samērā ātri izburoties nodokļu likumiem un izprotot VID iekšējās IT un neformālo sakaru sistēmas, viņš diezgan strauji sāka virzīties pa karjeras kāpnēm. Kādā brīdī viņš saprata, ka VID kļūst mazliet garlaicīgi – pārāk sekli ūdeņi par pārāk mazām naudām. VID lietās redzētie personāži toties nereti atbrauca uz tikšanos, ja ne ar personīgo šoferi, tad vismaz ar svaiga izlaiduma BMW tonētiem stikliem no savas villas Jūrmalā. Tad papildus asumiņš dzīvē atnāca kopā ar piedāvājumu iesaistīties Nodokļu policijā, kas pavēra skatu uz papildu plašumiem - uz dzīvi ārpus parastajiem vientiešiem. Nu viņš policijas Izlūkošanas analītiskajā daļā varēja justies ne vien kā savas iestādes, bet arī noziedzīgās pasaules, praktiski - visas pasaules valdnieks.

Turklāt savam amatam diezgan turīgs valdnieks, ko viņš nevērīgi mēdza norakstīt uz turīgajiem radiem un plašo draugu loku. Edgars reiz uz Kaspara rokas pamanīja pulksteni, kas sākumā likās pat mazliet bērnišķīgs – ar divām zivtiņām starp jūraszālēm uz tā, nepārprotami oriģināls. Tā kā Edgaram vienmēr ir patikuši pulksteņi, viņš jau pirms kāda laika bija neuzkrītoši papētījis sīkās drukas uzrakstu uz tā – Jaeger Le-Coultre. Tālāk nebija jābūt ģēnijam, lai internetā papētītu, ka tāds Šveices pulksteņa ietvars bija viscaur no baltā zelta, bet tie ziediņi pie zivīm bija no dimantiem, bet siksniņa bija no krokodila ādas, un viss kopā maksāja .. virs 160 000 eiro. Opā! Kā? Bravūras un palepna dzīvesstila pazīmes Edgars bija Kasparā nu jau kādu laiku saskatījis. Taču Edgars nešaubījās, ka gan jau tam pulkstenim un dzīvesstilam jābūt kādam normālam skaidrojumam.