Neapoles Noslēpumi - ceļojums uz Itāliju -1-

XI

Pēc šādiem vārdiem es ilgi nevarēju aizmigt. Un vispār, pēc tik spilgtu emociju dienas, nevarēju ne par ko citu padomāt, kā tikai par Itāliju. Par piedzīvojumiem, par sauli, jūru un jaunu dzīvi. Kas mani gaida? Vai būs jauni draugi? Vai es spēšu tos atrast? Vai es iemācīšos itāļu valodu? Vai es būšu laimīga tur? Vai es vispār vēlēšos atgriesties...?

Aleksa krāciens pie manas auss. 

Visas skaistās domas atkal pazūd nekurienē.. jo realitāte tomēr ir man blakus..

Tagad ir maijs... semestris pabeigts.. nauda ir.. es varu aizbraukt prom uzreiz pēc semestra beigām.. ko man šeit sēdēt un gaidīt.. varbūt es tur varēšu atrast kādu darbiņu, ar kuru varētu nedaudz piepelnīt..

Es pieceļos sēdus un ilgi domāju.. kapēc man ir kaut kas jāgaida, ja varu aizbraukt uz turieni uzreiz, negaidot jaunā semestra sākumu?

Es pilnībā skaidri apzinos, ko daru, un tapēc man nav ko gaidīt

Jāsakrāmē mantas, jābeidz īrēt šo mazo dzīvokli un jātinas prom.

Sāku ar acīm pārskatīt, kas man ir šajā dzīvoklīti.

Gulta. Skapis. Galds. Virtuve. Nekas daudz nav. Mantas daudz arī nav. Tas labi. Varēšu daudz ko atstāt Līvai un nebaidīties, kur tad likt visas mantas.

Ņemšu līdzi tikai vissvarīgāko - nedaudz apģērba, datoru, make-up, un dokumentus.

Dokumenti...es pieceļos un uz vietas sasalstu... man gandrīz visi dokumenti, kas ir vajadzīgi priekš ceļošanas ir mājās.. pie vecākiem.

Tā arī neaizmiegot, no agra rīta sēdēju virtuvē un skatījos kā pamostas pilsēta. Emociju plūsmas manā galvā neapstājās. Karstums no dusmām, ko man bija pateikusi mamma. Aukstums no tā, kā tad es došos atpakaļ mājās. Drebuļi, pasakot manai ģimenei atvadīšanos pirms aizbraukšanas. Dusmas par to, ka ievilku sevi nezin kapēc šādās netaisnīgajās attiecībās. Vainas sajūta par to, ko man būs jāpasaka Aleksam, ka nekas neiznāks ar viņu.. Acīs sariešas asaras no tā, kāds cilvēks es esmu.. neesmu ne labs draugs, kas nekad nebija mēģinājis palīdzēt citiem ar problēmām. Neesmu ne laba meitene savam puisim, kas mani mīl. Neesmu arī laba studente, par kuru būtu priecīgi vecāki. Neesmu arī labs darbinieks, kas darīs visu, lai saglabātu labu reputāciju. Tad kur tad es īsti iederos un kur un kad es būšu tiešām labs cilvēks?

''Labrīt''- man nemanot, Alekss apķer mani ap vidukli un noskūpsta uz vaiga. - ''Kapēc tik agri vēl neguli, es domāju uztaisīt tev brokastis kamēr guli''

''Es negribu ēst''- es nobubinu. Ar katru dienu es jo vairāk jūtos neērti ar viņu blakām.. ko es izdarīju, kapēc..

''Kas ira?''- viņš piebīda otru krēslu blakus man 

''Mums nekas nesanāks''- es pasaku, pat nepaskatoties uz viņa pusi

''Par ko tu runā?''- viņš sarauc uzacis

''Par mums''- es pasaku un pieceļos no krēsla, lai būtu kaut nedaudz tālāk no viņa

''Ko tu ar to gribi teikt, es nesaprotu?''- viņš arī pieceļas

''Es tevi nemīlu un mums nesanāks nekādas īstās attiecības gan uz attāluma, gan bez ''- es pasaku un paskatos uz viņu

''Bet... kapēc tu tā dari.. es tev tikai vakar pateicu..''- viņš stostīdamies mēģināja kaut ko pateikt, bet es pārtraucu - 

''Es pārāk ievilku visu šito Alekss... es nekad nevēlējos ar tevi attiecības. Es neko nevēlējos''- es pateicu un beidzot sajutos brīva.

Viņš vēl kaut ko mēģināja pateikt, bet es vairs nedzirdēju ko viņš teica. Man bija vienalga. Es paņēmu savu jaku un izgāju no sava dzīvokļa, ar drošiem soļiem ejot nezināmā virzienā. Zināju tikai to, ka gribēju būt tālāk no visa, kas tagad notika.

Pirmais, ko izdarīju, es aizgāju uz bankomātu un apskatījos cik man palika naudas.

Man nakts laikā bija atnākusi krietna summa no Erasmus programmas, kas palīdzēja izdzīvot ārzemēs. Un arī glāba manu pašreizējo situāciju.

Tagad, kas man tikai atlika ir atrast dzīvokli, salikt savus dokumentus vienā mapē un doties prom.

Pabrokastojot un nedaudz pastaigājot pa Vecrīgu, atgriezos mājās. Sākumā baidījos, ka Alekss vēl varētu būt tur, gaidot mani, bet ieejot dzīvoklī, sapratu ka tas ir tukšs un kluss.

Dzīvoklī vairāk nebija pamanāmi vīrieša apģērba gabali un viņa mazie sīkumi. 

Nekādas zīmītes vai jebko no viņa, es neatradu un mans dzīvoklītis atkal izskatījās kā agrāk - mans mazs laimes stūrītis.