Neapoles Noslēpumi - ceļojums uz Itāliju -1-

V

''Es braucu uz apmaiņas programmu uz Itāliju un es to esmu nolēmusi nopietni ''- es nosaku un gaidu mammas trako reakciju.

Un arī sagaidīju.

''Māri, MĀRI ! Panāc šurp un PAKLAUSIES KO SAKA TAVA MEITA!''- mamma iespiedzas un ar ātro kustību pieceļas un atbīda krēslu no galda.

No malas varēja redzēt kā Alise sēž uz dīvāna un slēpj seju rokās. Un arī dzirdēt kā tētis kaut ko bubina mammai liekot nomierināties. 

''Panāc ŠURP, ES TEV SAKU!''- mamma stāvēja istabas vidū un auroja.

Uz ekrāna parādījās tēta smaids, kas izdvesa neskaidrību, nedaudz bailes, bet visvairāk mīlestību.

''Nu, kas ir, saule, pastāsti ar ko tu tiiik ļoti satrakoji savu māti''- viņš iesmējās un uzreiz sajuta mammas nikno skatienu no muguras.

''Es braukšu uz apmaiņas programmu uz Itāliju''- es mīļi nosaku 

''VAI! cik forši, mīļā! kad brauksi?''- tētis izskatījās ļoti pārsteigts, bet ļoti apmierināts.

''MĀRI, KO TU SAKI! Tu saproti, ko viņa saka tev? VIŅA - ANNA - brauks uz ITĀLIJU!'' - mamma nevarēja rimties un nevarēja noticēt par tēta mierīgo reakciju.

''Mīļā, es visu sapratu..''- tētis pagriezās pret mammu, bet tā ar trakām acīm nostūma viņu no krēsla un apsēdās pati skatoties tieši kamerā,

''Tātad, Anna Breina, tagad klausies mani. Es tev saku ka tu nebrauksi nekur un tas ir punkts, tas ir vienkārši neapzinīgi mesties pirmajā neskaidrā braucienā un cerēt uz kādu nākotni tur. Tava nākotne ir šeit un tas ir nolemts. Es negribu lai tu brauc. UN VISPĀR, kravā savas mantas Anna, tu brauc rīt atpakaļ uz mājām un vairs nebrauksi atpakaļ uz Rīgu. Man APRIEBĀS kāda tu esi palikusi nepaklausīga un netaisnīga tajā pilsētā. Es tev iedevu iespēju meita, tu viņu esi izsmēlusi - tagad tu esi bez darba, ar parādiem un vēl gribi kaut kur aiztīties prom? Nu nē, tā gan nebūs. Un uz tā es lieku punktu Anna, gaidu tavu īsziņu rītdien, ka brauc mājās, es tevi sagaidīšu pie stacijas''- un mamma nospieda sarkano taustiņu.

Sēžot jau trešo stundu pie tukšā, jau tumšā datora ekrāna es pārcēlu galvā katru mammas teikto vārdu. Jā, viņa ir karstasinīga un nenomierināma, tas jau bija skaidrs. Bet tas, ka viņa nedod iespēju man doties tālāk nākotnē un tieši, manā sapnī, man tas ir vissāpīgāk. Ilgi sēžot, manī pārstāja burbuļot karstās dusmas, briesmīgie vārdi pret savu māti, sāpe kas lika justies nedrošai par savu nākotni un par saviem lēmumiem. Turot seju rokās, atspiežoties pret galda virsmu jutu kā asaras notek pa ādu, bet nejutu kad sāku raudāt. Vienmēr mēģinu būt stipra, bet šoreiz, kad mammas vārdi - ''tava nākotne ir šeit un tas ir nolemts'' ieduras pakrūtē, gribas kliegt un lekt ārā pa logu. Nē, mana nākotne nav nolemta. Ne Siguldā, ne manu vecāku mājā, ne mūsu ģimenes medus veikaliņā. Nevēlos sēdēt visu savu mūžu uz ābeles un skatīties uz laukiem, kad visi sapņi ir tikai par Itāliju. Un es sev neesmu izveidojusi sapni par Itāliju tā, it kā tur vēlos veidot savu nākotni, nē, vienkārši pamēģināt, aizbraukt un vienkārši paskatīties kā būs. Es nevēlos uzreiz sev atrast itāli un piedzemdēt bērniņu, nē, man ir savi nākotnes plāni, kas varbūt .... piepildīsies. Bet ja nē, tad vienkārši būšu apskatījusī savu sapņu valsti un zināšu ka mana dzīve ir mazajā Latvijā.

Aizejot uz dušu un nosēžot tur arī vismaz divas stundas, izgāju ārā ar svaigu galvu un beidzot nolēmu. 

Tā ir mana dzīve. Mana izvēle. Mans ceļojums un mana laime un man ir par to jācīnās, pat ja tā ir mana māte. 

Nosēžot pie datora kādu laiku un pildot visus dokumentus, sapratu, ka nezinu uz kuru tieši pilsētu vēlos braukt.

Kaut ko siltāku? Bari? Nē, pārāk tālu būs.

Varbūt ziemeļi? Negribas arī atkal aukstumu, jo tur kalni. 

Roma? Pārāk daudz tūristu.

Neapole. Pārāk bīstami.

Bet.. tajā brīdī sirdī kaut kas ietrīcējās.. nezin kāpēc atmiņā iezagās mammas skaļie saucieni pēc tēta un tēta smaids. 

Shēmā ar virsrakstu ''izvēlētā pilsēta un skola'' ar drošu piegājienu ierakstīju Neapole un Neapoles valodu skola.

Pēc stundas visi dokumenti bija aizpildīti un nosūtīti manas universitātes koordinatorei.