Neapoles Noslēpumi - ceļojums uz Itāliju -1-

X

''Hallo? Vai jūs mani dzirdat?''- pēc kāda brīža sieviete mani atkal pajautā. Bet es tikai stāvu un nesaprotu vai tiešām es dzirdēju vai tomēr es vēl atrodos savā miegā.

''Jā, jā... jā! tulīt pateikšu''- es beidzot pieslēdzos realitātei un aizskrienu līdz savai somai. 

Kamēr saucu savu konta numuru, jūtu kā Alekss mani nebeidzami vēro un nesaprot, kas notiek. Es viņam neesmu pateikusi... 

''Labi, paldies. Tad es jums šodien aizsutīšu uz jūsu e-pastu visus dokumentus, kuri būs vajadzīgi tālākajai sadarbībai ar jūsu izvēlēto universitāti. Un erasmus stipendija pie jums atnāks rītdienas laikā''- sieviete pasaka un mēs atvadoties, nolieku klausuli.

''Vai viss kārtībā?''- Alekss nenovērš savu skatienu no manis.

''Jā, jā, viss labi''- es pasaku un nospiežu zvana taustiņu uz Līvas numura.

''Jā?''- viņa atbild

''Es tiku''- es nevarēju noturēt smaidu. Tagad viss liekas tik nereāli.

''Kur?''- viņa nesaprašanā pajautā

''uz Itāliju''- es pasaku 

Klusuma brīdis.

''AKDIEVS, ANI!'' - Līva iekliedzas klausulē - ''TAS IR TIIIIK FORŠI!''-

''Es nevaru noticēt, ka tiešām tiku''- es pasaku un jūtos tā, it kā mani kāds ar aukstu ūdeni būtu aplējis. Bet nevis negatīvā nozīmē, bet gan otrādāk. Tādā nozīmē, it kā mani ir satricinājuši un ieklieguši sejā ka tā ir jauna dzīve. Tā arī ir.

''Es arī nevaru noticēt, akdievs! Esmu tik priecīga par tevi! Es noteikti braukšu pie tevis! Mēs varbūt varam satikties šodien un parunāt par visu?''- viņa pasaka un pēc mirkļa pajautā - ''Vai tu viņam pateici?''

Tajā mirklī es atkal atcerējos un sajutu Aleksa skatienu. Viņš visu šo laiku visu klausījās un vēroja. Viņa acīs bija pilnīga nesaprašana un nedaudz dusmas.

''Vēl nē''- es nopūšos - ''Bet jā, mēs varētu šodien satikties''- es atbildu.

Kad nospiedu sarkano taustiņu uz telefona, biju jau sapratusi, ka būs visu jāskaidro. Bet nebija vēlēšanās.. gribējās tikai papriecāties vienatnē. 

''Kas notiek?''– Alekss apsēžas man pretī.

Nevēlējos stāstīt. Nevēlējos kaut ko skaidrot vai teikt par saviem plāniem. Nevēlējos dalīties vai priecāties kopā ar viņu. Tikai tagad sapratu, ko tad es izdarīju... es ievilku šīs attiecības līdz tam brīdim, kad beidzot sapratu realitāti... Pats šausmīgākais tagad to visu skaidrot un visu pārtraukt..

Bet, tomēr, es viņam visu pastāstīju. Pastāstīju par savu seno vēlmi, savu mērķi, savu sapni... Tik lielu vēlēšanos būt tur.

''Dīvaini ka tu par šiem plāniem man pastāsti tikai tagad''- viņš nomurmina- - ''bet nu ko darīt, būsim nedaudz atrauti no cit cita, bet tomēr tagad jau ir 21 gadsimts un mums abiem ir telefoni''- viņš nosaka

''Pagaidi, ko?''- es pasaku, galīgi neiebraucot ko viņš ar to domā

''Nu kā, kā tas saucas tagad - attiecības distancē''- viņš nosmejas un aiziet uz virtuvi

Attiecības distancē... kapēc viņš to gribēja?

''Nu, vai tu jau izdomāji kad es varēšu pie tevis atbraukt ciemos?''- Līva paņemot mani aiz elkoņa, aizveda nedaudz projām no puišiem un ar lielu smaidu skatās uz mani.

''Kad vien gribēsi''- es iesmejos

''Kas ir?''- Līva sajūt manu nelielo apjukumu

''Es nemīlu viņu, es negribu ar viņu būt attiecībās. Es negribu nekādas attiecības attālumā''- es pasaku un atstutējos pie kāda kafejnīcas galdiņa, pie kura stāvējām

''Bet tad kapēc tu nepabeidzi to visu laicīgāk? Agrāk?''- viņa pajautā

''Es nezinu, es nekad nebiju par to domājusi. Es... es.. es mēneša laikā pavisam aizmirsu par saviem plāniem.. un nebiju domājusi, ka tiešām tikšu''- es pasaku un īsti neesmu droša par savu atbildi, jo es cerēju, es atcerējos, es lūdzos lai es tiktu. Bet par Aleksu es vienkārsi ar laiku iemācījos nepievērst tik lielu uzmanību, ka viņš visu laiku ir man blakus

''Ko tad tu domā darīt?''- viņa pajautā un viņas skatienā var ieraudzīt skumjas

''Ja godīgi, es nezinu. Lai būtu kā būtu''- es nobubinu.. jo tomēr ceru, ka atnāks brīdis, ka viņš tomēr vienā brīdī sapratīs pats ka nevēlas iesaistīties attiecībās, kuras nebūs 'veselīgas'.

Labi pavadījuši vakaru četrtā, es ar Aleksu aizbraucu uz mājām gulēt. Kad es biju noņēmusi visu grimmu un jau līdu zem segas, Alekss apķēra mani ap vidukli, stingri piespieda pie sevis un sāka čukstēt man ausī - 

''Es mīlu tevi Anna.. es tiešām mīlu un nevēlos nekādā variantā tevi pazaudēt. Un man vienalga vai tu brauksi uz Itāliju vai nē, bet es būšu vienmēr blakus tev... es braukšu pie tevis cik daudz vien varēšu, mēs varēsim izturēt šo distanci un kad atgriezīsies, tad sāksim jau jaunu dzīvi kopā''- viņš noskūpsta manus matus