Neapoles Noslēpumi - ceļojums uz Itāliju -1-

II

Pēc lekcijām es skriešus aizskrēju pie pasniedzējas, uzzināt vai neesmu nesekmīga otrajā universitātes gadā.

''Jā, viss labi Breinas kundze, es pieņēmu jūsu darbus un visu ieskaitīju, bet nākamreiz to gan nedarīšu. Ja jūs vēlaties palikt šajā fakultātē un augstskolā, jums ir kaut kas jādara. Ar to viss, paldies'' - pasniedzēja pasmaidīja un es izgāju no auditorijas. 

Es atspiedos pret sienu un dziļi ievilku elpu. Viss labi. Es visu paspēju un visu izdarīju un viss ir labi. Galvā drudžaini sāku skaitīt cik stundas neesmu gulējusi.. pēc 20tās es pārstāju. Man vajag šodien atteikties no darbadienas un aiziet gulēt, jo acis līp pat ejot pa ielu. 

 Ar pēdējiem spēkiem tipināju uz darbu, lai sarunātu šodienu brīvu, jo ja negulēšu vēl kādu stundu, nokritīšu turpat un nogulēšu kādas 3 dienas.

 - ''Ani ! Ātrāk ģērbies nost un pieņem lūdzu 5 galdiņu! '' - pat nepaspējot ieiet līdz administratora durvīm, sadzirdu savas priekšnieces balsi.

- ''Es nevaru, es šodien nestrādāšu, es mirstu nost'' - es atspiedusies pret plauktu ar traukiem paskatos uz stūri no kurienes nāca viņas balss.

- ''Ko? Kāpēc? Kas tev deva šodien brīvu?'' - viņa parādījās kā viesuļvētra ne no kurienes, tā ka viņas lielie puķainie auskari šūpojās turpu šurpu.

- ''Es gribu parunāt ar administratoru, man vajag šodien brīvu, neesmu gulējusi vairāk kā 20 stundas'' - es nobubinu un jūtu kā mugura sāk neturēt manu svaru no stāvēšanas.

- ''Tā, paklau man, tu nevari šodien nestrādāt, es esmu tava priekšniece un es nedarīšu tavu darbu, tāpēc ej iedzer kafiju, ievelc kādu cigareti, bet lai būtu šeit pēc 10 minūtēm!'' - viņas vaigi palika gaiši sarkani no nepacietības.

- ''Es. Šodien. Nestrādāšu. Punkts.'' - es neizturēju un ar dobju balsi paceltā balsī pateicu. Man nekad šajā darbā nebija nekāda strīda ar kādu. Nekad nepacēlu balsi, nekad neteicu nē. Bet šoreiz cerēju, ka kaut vienu reizi pa daudziem mēnešiem šeit strādājot es varu sarunāt kādu brīvdienu. Nu, izskatās ka nē.

– ''Kā tu ar mani runā? Ja tev kas nepatīk šeit, TAD TINIES LAUKĀ UN NENĀC VAIRS!'' - tagad viņas seja bija tumši sarkanā krāsā un jau aurojam parādīja uz durvīm. Visi virtuves darbinieki un oficianti apmulsuši apstājās neelpojot. 

- ''Labi, jauku dienu''- es noteicu nedaudz paaugstinātā balsī un izgāju ārā, aiztaisot durvis.

Šādu finišu nebiju galīgi gaidījusi. Paejot nedaudz tālāk no restorāna, iegriezos kādā mazajā ieliņā un apstājos. Pa maniem vaigiem sāka līt asaras. Es atspiedos pret sienu un nesapratu ko tagad darīt - iet atpakaļ, atvainoties un iet paklausīgi strādāt vai uzmest un iet mājās. Tā, kā es vairs nejutu savas pēdas es vienkārši sekoju savai balsij - ej gulēt, vajag izgulēties.

Es vairs neatceros kā es tiku līdz mājām un kā tiku zem savas segas, bet es aizmigu pēc 3 sekundēm kā nogūlos.

Nezinu cik ilgi nogulēju, bet telefona zvans mani pamodināja. Paceļot telefona ekrānu ieraudzīju 3 neatbildētos no mammas un 2 no Alises. Un vēl vienu vēstuli gmail no universitātes. Ar pirksta spiedienu man atvērās vēstule un caur miegu izlasīju lieliem burtiem uzrakstītu vēstules nosaukumu -  ''Apmaiņas programma - Itālija'' un atkal iemigu, dzirdot kā mans telefons nokrīt uz grīdas.