Neapoles Noslēpumi - ceļojums uz Itāliju -1-

I

Nu jau pagāja gads kā es mācos Latvijas Universitātē - pašā Rīgas centrā, ar skatu pret pašu Vecrīgu.

Man dikti pietrūkst klusuma un mierīgās dabas, ko nevar atrast satrauktā Rīgas dzīvē. Arī mana apnicīgā ģimene ar saviem jautājumiem - arī viņi visi man pietrūkst.

Mācos valodu fakultātē - padziļinātā angļu, franču, krievu valoda un kā papildkursu paņēmu arī savu mīļāko - itāļu valodu. 

Nav laika nemaz.. neesmu bijusi mājās no tiem pašiem laikiem, kad esmu pārbraukusi uz Rīgu- jau gadu. 

Tā kā mana ģimene palīdzēja tikai ar pārbraukšanu, arvien ātri sapratu, ka ja vēlos palikt Rīgā, man ir jāatrod darbs. Un es arī to izdarīju - esmu oficiante kādā mazajā picērijā pašā Rīgas centrā - daudz ārzemnieku = iespēja daudz runāt citās valodās un + laba tējas nauda.  

- ''Breina, jums vēl nav nodota eseja par Romas impēriju, kad būs gatava?'' - pasniedzēja ar lielām brūnām acīm skatījās uz mani cauri visai auditorijai. (ak jā, es laikam nebiju pieminējusi, ka man nav laika pat tiem pašiem mājasdarbiem)

- ''Es nodošu nākamajā nedēļā''- es nolaidu acis un cerēju ka viņa nesāks mani visas auditorijas priekšā izjautāt. Bet man nepaveicās.

- ''Annas Breinas kundze, es ļoti atvainojos, ka lienu jūsu privātajā dzīvē, bet man nepatīk ka jūs vairs nepildat mājās uzdotos uzdevumus. Katrs darbs ir svarīgs, tas veido jūsu semestra atzīmi un ja jūs līdz rītdienas rītam neatsūtīsiet man visus trīs parādus, jums būs parāds eksāmena veidā, kuru var labot tikai un vienīgi nākamajā gadā'' - viņa sarauca uzacis un ieskrāpēja kaut ko savā dienasgrāmatā.

- ''Labi'' - es noburkšķēju un manā prātā uzreiz sāka pīkstināt avārijas signāli - jo - JO šodien es strādāju nakts maiņu, un tieši uz šodienu bija rezervēts viss restorāns priekš kāda bagātā vīra dzimšanas dienai. Tātad, būs ļoti labas tējas naudas... bet... vai es paspēšu?                                Nakts maiņa līdz 5, bet lekcijas sākums 8:30 , tātad man ir varbūt iespēja ātri visu ...

- ''Anna Breina?'' - pasniedzēja stāvēja pie sava galda ar grāmatu un jautājoši skatījās uz mani. Kamēr domāju kā izķeksēt sevi no nepatikšanām, jau atkal iekļuvu jaunajās..

- ''Jā?''- es jautājoši paceļu skatienu un ceru ka viņa atkārtos jautājumu.

- ''Tas bija 1516 gadā'' - atskanēja atbilde no klases - Līva - meitene ar gaišiem, īsiem matiem kura atbildēja ar smaidu manam klusajam 'paldies'.

- ''Vari lūdzu paskaidrot, kas ar tevi notiek pēdējā laikā? Tu vispār neseko lekcijām līdzi, tu neko nedzirdi apkārt sev, tu nepildi mājasdarbus''- mēs ar Līvu gājām caur parku uz Vecrīgu - abas uz saviem darbiem, tikai dažādiem restorāniem - ''meitēn, atopies, tev jāsāk dzīvot realitātē, nevis Itālijas sapņos'' - viņa nosmējās, apskāva mani un pazuda kāda restorāna personāla durvīs. 

Bet viņai taisnība.. es tikai sapņoju un tā arī dzīvoju, ar realitāti es īsti neko nedaru..

Es iegāju savā restorānā un izgāju pēc banketa 6šos no rīta ar lielu summu savā makā.

''Pie visiem velniem''- es noburkšķēju skriedama uz pirmo autobusu, kas paķers mani līdz manām mājam, kaut kur 15 minūšu attālumā. 

Šonakt labi nopelnīju, bet parādus ar tiem es nevaru noslēpt. Man ir tieši 3 stundas un 30 minūtes, lai aizbrauktu uz mājām, izpildītu 3 milzīgus parādus esejas veidā un atbraukt atpakaļ uz universitāti neaizmigušai.