Neapoles Noslēpumi - ceļojums uz Itāliju -1-

IV

Man iestājās iekšējā pauze, it kā visas tikko pārdzīvotās emocijas nokrita kā akmens un es paliku pavisam tukša un bez jebkādas domas.

''Nu, ko saki sirsniņ?'' - sievietes balss telefona klausulē drebēja - ''Sarunāts?''

Manā acu priekšā atkal parādās picas šķēle mazajā kafejnīcā. 

''Nē, es vairs diemžēl nebūšu Latvijā, visu labu''- es noņēmu telefona klausuli no auss un ilgi skatos uz manis pabeigto zvanu. Iekšā sadrumzlējās neskaidrība, nedaudz izmisums, bet arī prieks. Es sajutos slikti par saviem vārdiem, bet priecīga par taisnību, jo es vienalga nevēlējos tur vairs strādāt.

Aizbraucot mājās, sataisot tēju, nosēžos pie datora ekrāna un nospiežu uz zvana pogu uz māsas bildes. Pēc pāris sekundēm datora ekrānā parādās māsas zelta mati un drūma sejas izteiksme. Uzreiz sajutu dusmas un vēlmi uzreiz pārstāt šo zvanu. Bet bija jau par vēlu, datora ekrānā parādījās arī mammas lielās un dusmu pilnās acis.

''Anna! Kāpēc tu neatbildēji uz zvaniem un ziņām? Es jau domāju mašīnā sēsties un pie tevis braukt!''- mamma pat nepasveicinoties sarauca uzacis.

''Jā, zinu mamm, es vienkārš..''- es iesāku, bet māsas skaļā balss mani noslāpēja

''Ann, tu nesaproti! Kad tu neatbildi mammai, tas ir viens, bet kad tu neatbildi MAN, tas ir pavisam slikta situācija! Mēs jau gribējām..''- māsu pabīdīja mamma un apsēdās uz krēsla

''Anna, tu vispār saproti, cik man sirmu matu palika tevis dēļ šo pāris dienu laikā! Es domāju ka tev kaut kas notika!''- mammas balss palika skaļāks un es ar katru minūti mainu datora skaņu uz klusāku

''Kur tu biji? Kāpēc neatbildēji?''- māsa ar mammu kopā apklusa un uzlūkoja mani ar lielām acīm.

''Es strādāju, man bija nakts maiņa un tad man bija mājasdarbs ko vajadzēja ātri pabeigt, tāpēc man nebija laik...''- mani atkal pārtrauca mammas balss

'' Tātad tu uz Rīgu aizbrauci pēc naudas, nevis pēc zināšanām?! Anna, ja es uzzināšu, ka tev ir parādi universitātē, es..''- mamma dusmīgi runāja ar mani kā mazu bērnu, kas apēdis konfekti pirms pusdienām. Un šajā brīdī es neizturēju

''Ko tu mamm? Ko?''- es pacēlu balsi - ''Tu man nedod naudu, tu man neko nepalīdzi, tu mani tikai dresē ka es kaut ko neesmu izdarījusi, bet tu pati pamēģini izdzīvot Rīgas centrā ar četru valodu mācīšanos un vēl apmaksāšanu sev dzīvi! Tu man neko nevari teikt!''- es ieelpoju un apklusu. Iestājās kapa klusums. Māsas acis palika lielākas ar katru sekundi, kas visu laiku pārmetās no mammas uz manis. 

''Ann..''- māsa iesāka, kamēr mamma ar atvērtu muti klusēja - ''tu tā nedrīksti runāt ar mammu, tas nav pieklājīgi, viņa tev atļāva aizbraukt uz Rīgu, kad visi bija pretī!''

''Ak viņa atļāva, tiešām? Tā ir mana, MANA dzīve Alis, un jums to ir jāsaprot! Es nesēdēšu Siguldā ar jums visiem un nepārdošu jūsu medu vecmāmiņām, kas nāk katru dienu! Es negribu! Es gribu kaut ko interesantāku, kaut ko lielāku!''- es pasaku

''Tiešām? Un ko tu tur esi sasniegusi, tādu lielisku?! M? Varbūt tu tagad esi restorāna galvenā, vai tu viegli vari runāt itāļu valodā kā tu to iedomājies, ko? Tas nav tik viegli Anna kā tu domā!'' - iesaistījās mamma

''Nē mammu. Nē Alise! Nav nekas lieliski! Es esmu aizgājusi no restorāna un nevaru paspēt visu universitātē un...''- es nepabeidzu, kad mammas kliedziens mani pārbiedēja

''PAGAIDI, KO? Tu nopietni tagad?'' - mamma piecēlās no krēsla un saķēra sevi aiz matiem - ''Tu gribi tagad pateikt, ka tev tagad nav ne darba, ne naudas? Un tu pēc tam man vēl teiksi par skaisto dzīvi Rīgā? Ko tu neteiksi!''- mamma iesmējās un atkal apsēdoties uz krēsla izspēra - ''Es šodien runāšu ar tēvu, es gribu, lai viņa brauc atpakaļ, man vienalga, kādu skaistumu viņa tur ir sev iedomājusies''- māte pasaka un Alise pienāk viņai klāt

''Nē, nē, mamm, nomierinies, viņa taču atradīs jaunu darbu, viss būs labi, tu taču zini, viņa..''- Alise mēģināja nomierināt mammu, bet tas vispār nesanāca.

''Aizveries Alis, viņa brauks atpakaļ, punkts.''- mamma sēdēja un ar kvēlošām acīm skatījās uz mani caur datora ekrānu.

''Es nebraukšu nekur atpakaļ. Es braukšu uz Itāliju, uz apmaiņas programmu, kas notiks pēc pāris mēnešiem.''- es nosaku un ar tādu pašu niknu skatienu skatos uz mammu.

''Ko?''- mammas skatienā ieraugu nesapratni