Neapoles Noslēpumi - ceļojums uz Itāliju -1-

VI

''Esmu tik ļoti priecīga par tevi, Ani! Es nevaru noticēt, ka brauksi!''- Līva sēdēja pretī man mazajā un mīlīgā kafejnīcā Vecrīgas centrā. 

Biju labi izgulējusies un sākusi dienu ar ļoti koncentrētām domām, kas ir jāizdara, lai aizbrauktu prom. Pabeigt semestri sekmīgi, bez parādiem un..

''Nu, es vēl nebraucu, man ir jāsaņem apstiprinājuma vēstule, kur teikts, ka es tiešām došos, jo tagad es varu tikai cerēt''- es skumji nosaku un nolaižu savu skatienu no Līvas sejas uz manu kafijas krūzi. 

''Tu tiksi! Es ticu tevī!''- viņa nosaka un mēs pabeidzam mūsu pēc-lekciju kafijas pauzi.

Atnākot mājās, saprotu, ka mana dzīve palikusi pārāk mierīga bez darba, es nāku un eju tikai un vienīgi uz universitāti. Bet naudu vajag un Rīgā es nevarēšu izdzīvot ar tiem uzkrājumiem, kas man ir tagad. 

Pa vienu vakaru paspēju izdarīt visu, ko plānoju visu pēdējo mēnešu laikā, kad ''būšu mājās ilgāku laiku''. Apsēžoties uz gultas, sapratu, ka mans mazais dzīvoklītis spīd to tīrības un no pulēšanas. Sajutos ļoti apmierināta ar padarīto, bet pakrūtē vienalga jutās vainas un nelaimes mazā čupiņa.  

Paņemot telefonu pēc ilgā laika rokās, cerēju ieraudzīt kādu ziņu no mammas vai Alises, bet nekā nebija. Sajūta it kā pēc vara - klusums ar nepanesību kopā. Pēc mammas vārdiem man vajadzētu jau tagad būt mājās, bet es to neizdarīju.

Tā vietā telefonā iespīdējās Līvas numurs - '' Ani! Klausies, nāc ar mani uz house party pēc pāris stundām, es ļoti gribu aiziet, bet tu zini kāda kautrīgā esmu! Lūdzu, Ani, saki jā!''- viņas balss bija satraukuma pilna, jo zinu kāpēc - tur būs puisis, kas tik ilgi un dikti viņai patīk.

Es ilgi skatījos uz savu pilnīgi iztīrīto dzīvoklīti un jau saklāto gultu ar ieslēgto Netflix, bet nopūtos un atbildēju - ''Jā, ok, mēs iesim''- es nosmejos un par atbildi dabūju prieka pilno spiedzienu.

''Nu? Tu varbūt beidzot aiziesi ar viņu parunāt?''- es nobubinu viņai uz ausi, redzot ka viņas simpātija ir palicis bez kompānijas.

''Nu nē, nē, es tā nevaru''- Līva nedaudz piesarkst un pievērš atkal savu skatienu pret viņu.

Bija jau apmēram 2 naktī, bijām ballītē kādā lielā dzīvoklī, kur cilvēki tikai nāca un nāca - kāds jau piedzēries skūpstījās kādā kaktā, kāds tikai iedzēra pirmo tekilas malku. Mēs atradāmies šeit jau kādas divas stundas, bet neesam panākušas to ko vēlējāmies - Līvu iepazīstināt ar viņas ilgo simpātiju. Viņu sauca Reinis, viņš bija gara auguma, ar brūniem matiem un pelēkām acīm. Viņš mācījās ar mums vienā universitātē, tāpēc bieži varēja redzēt kā viņš piebrauc pie universitātes ar savu nopulēto motociklu. Viņš bija simpātisks, bet ne manā gaumē.

''Nu saņemies Līva, vai arī es paņemšu tavu roku un aizstumšu līdz viņam''- es nosaku un pasmaidu. 

Biju pārsteigta, kad ieraudzīju, kā Līva atmetusi galvu iedzer tekilas malku un ar noteikto gājienu aizgāja viņa virzienā.

Bet mana uzmanība tajā brīdī aizņēma mana telefona iedegušais ekrāns. 

''Tu rīt arī neatbrauksi vai ne?''- saņēmu ziņu no Alises - ''es cerēju, ka tu saproti kādā histērijā ir mamma šodien'' - atnāca otrā ziņa un es atbalstoties pret galdu uzspiedu uz klaviatūras :

'' tu savu dzīvi arī šādi pazaudēsi, ja klausīsi vienīgi mammas viedokli'' - es ātri uzrakstu, iemetu telefonu somā un izdzeru lielu tekilas malku. Tik ļoti apnika viss apkārt.

''Sveika''- pie manis pienāk kāds garš blondīns, kuru nekad vēl neesmu redzējusi.

Un no šī brīža es vairs daudz ko neatceros. Atceros tikai kādus retus brīžus - kā mēs ar puisi sākām runāties, kā es ar acs kaktiņu vēroju Līvu smaidam runājot ar savu simpātiju. Atceros daudz tekilas malkus no mazām krāsainām glāzītēm. Atceros savas dusmas uz savu ģimeni, uz savu dzīvi. Atceros kā viņš mani noskūpstīja. Atceros skūpstāmies uz dīvāna, vannas istabā, tad ejot prom no ballītes. Atceros Līvu, kas bija jau pilnīgā savas simpātijas apskāvienā. Atceros mašīnu un savas atslēgas. 

Griezās galva. Sāpēja vēders. Un galva. Ļoti. Atverot acis, ieraudzīju spilgto saules gaismu caur aizkariem. Cik pulkstens? Mēģināju nofokusēt domāšanu uz telefona meklēšanu - pacēlu skatienu uz tumbiņu, tad galdu. Nedaudz noliecot galvu no gultas, mēģināju saskatīt telefonu tur, bet to neatrodot, mans miegains skatiens apstājās pie vīrieša botām, tad biksēm un tad manai apakšveļai, kas bija izmētāta pa visu dzīvokļa grīdu. Akdievs